Referāts par monopolu
Nepilnīgās konkurences galējais variants ir absolūts monopols, kad konkrētu preču ražošanas jomā vai veselā apakšnozarē darbojas tikai viens pārdevējs (grieķu valodā monopolists nozīmē: mono viens, polist – pārdevējs). Monopolists pārdevējs attiecībā uz dažiem specifiskiem ražošanas resursiem ir vienlaikus arī vienīgais pircējs – monopsons. Tieši monopolstāvoklis dod iespēju monopolistam noteikt monopolcenas, kas pārdošanas variantā ir augstākas par cenu pilnīgās konkurences apstākļos, bet monopsonam pirkšanas variantā – zemākas. Šādas ekonomiskas rīcības mērķis ir iegūt monopolpeļņu, kuras apjoms ievērojami pārsniegtu jau minēto normālo peļņu.
Absolūtais monopols. Rietumu tirgus ekonomikas valstīs absolūtais monopols ir reta parādība. Kā piemērs parasti tiek minēts ASV alumīnija kompānija ALCOA, kas līdz otrajam pasaules karam šajā valstī bija vienīgais alumīnija ražotājs. Kara gados stāvoklis mainījās: ALCOA radās divi lieli konkurenti un vairāki nelieli sāncenši. Absolūtais monopols bieži ir sastopams mazās valstīs, kur pastāv šaurs iekšējais tirgus. Savas īpatnības monopolisma jomā pašreiz ir Latvijā. Kā sociālisma mantojums te darbojas daudzi relatīvi lieli uzņēmumi, kas vieni pārstāv veselu apakšnozari valstī un kas agrāk bija monopoli pat visā Padomju Savienībā. Tādi monopoli tika speciāli veidoti. Te var minēt akciju sabiedrību “Rīgas vagonu rūpnīca”, Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcu, Valsts Hidrometeoroloģisko rīku fabriku”Prognoze”u.c. Konkrētu produkciju veidu monoražotāji Latvijā ir akciju sabiedrība “Aurora”, kokvilnas ražošanas apvienība “Rīgas manufaktūra”, akciju sabiedrība “Laima” u.c. monoražotājs kādā valstī ne vienmēr ir arī monopārdevējs, t.i., monopolists nacionālajā tirgū, jo tur ar vietējo produkciju var arī aktīvi konkurēt importa preces. Šāda situācija veidojas arī Latvijas tirgū. “VEF” telefona aparāti nebūt nav vienīgie, ko var nopirkt valstī. Arī “Laimas” šokolādei ir ārzemju konkurenti. Monopolisma pārvarēšana Latvijā joprojām ir aktuāls uzdevums pārejā uz normālu tirgus ekonomiku, jo monopoli ir kavēklis konkurences spēka atraisīšanā.
Dabiskais monopols. Tas ir tāds tirgus dalībnieks, kam konkrētā tirgū ir ekonomisks izņēmuma stāvoklis, jo konkurences iespējas ir izslēgtas vai ierobežotas objektīvu iemeslu dēļ. Dabiskie monopoli parasti ir sastopami komunālajā saimniecībā, sakaru sistēmās, dažās transporta nozarēs, elektrības pārvaldē. Šeit nav racionāli veidot paralēlus konkurējošus uzņēmumus, jo krasi pazeminās nozares efektivitāte. Dabiskie monopoli ir neizbēgami, nepieciešami. Tie parasti atrodas valsts un pašvaldību pārziņā. Speciāli orgāni nosaka dabisko monopolu produkcijas, pakalpojumu cenas. Piemēram “Latvijas gāze” paredzamā laikā ir tipisks dabisks monopols nozarē, kur konkurence ir neiespējama, bet krietni sarežģītāks jautājums ir par “Lattelekom”. Ārzemju sakaros “Lattelekom” ir nopietns konkurents “Call Back”, kas sniedz sakarus par lētāku tarifu. Bet “Lattelekom” atsaucoties uz vienošanos ar Latvijas valdību, kategoriski prasīja “Call Back” sakarus kā nelikumīgus pārtraukt, draudot atvienot no “Lattelekom” sistēmas tos, kas it kā nelikumīgi lieto lētākus sakaru pakalpojumus, bet ‘Lattelekom” zaudēja. “Lattelekom” konkurenti ir mobilie telefoni. Šodien nobrieduši apstākļi, ka Latvijā paralēli “Lattelekom” ir iespēja izvērst konkurējošas tefonsistēmas. Akciju sabiedrības “Lattelekom” kontrolpakete (51% akciju) pieder Latvijas valstij, tāpēc ir iespēja lauzt sākotnējo līgumu ar ārzemju partneriem, kas sev nodrošināja dabiskā monopola statusu uz ilgstošu periodu. Šī vienošanās būtībā ir pretrunā ar Latvijas konkurences likumu.
