Renesanse Humānisma ideju paudēji

Cilvēce ir pastāvējusi neskaitāmus gadsimtus, un katram gadsimtam ir savas raksturīgas iezīmes. Cilvēces attīstības gaitā pastāvīgi ir mainījušies cilvēku uzskati, pastāvošās iekārtas utt. Sākumā cilvēkus šķiroja pēc to piederības kādai no ciltīm, pēc ieņemamā amata. Jo zemākas šķiras cilvēks bija, jo zemāka bija viņa vērtība, ja, piemēram, cilvēks piedzima kā vergs, t.i. piedzima cilvēkiem, kas bija vergi, tad viņš vairs nevarēja neko sasniegt, viņš automātiski arī bija vergs un ar viņu saimnieks varēja darīt ko vien vēlas. Tātad iznāca, ka cilvēkam piedzimstot, viņa liktenis jau bija paredzēts un ar to bija jāsamierinās, jo tā viss bija iekārtots un tas bija pašsaprotami.

Lielu uzsvaru uz nolemtību un to, ka cilvēks ir vienkārša būtne, kas pilnībā atkarīga no Dieva žēlastības, lika baznīca, jo baznīcai tas bija izdevīgi, tādā veidā tā ieguva varu pār cilvēkiem un varēja vairot savu materiālo labklājību.

Ja skatās tagad no mūsu gadsimtam raksturīgā domāšanas veida, tad tas liekas pilnīgs absurds, arī tajā laikā bija daži izglītotie, gudrie prāti, kas domāja savādāk, viņi meklēja dzīves jēgu un vienlīdzību. Viņi rosināja cilvēkus vērsties pie veselā saprāta un cīnīties pretī savam uzspiestajam liktenim, paļauties uz savi un saviem spēkiem. Šo pārejas periodu, no vecajiem uz jaunajiem laikiem, sauc par Renesansi. Renesanse ir periods viduslaikos, kuram raksturīga savdabīga, augsti attīstīta kultūra. Nosaukums renesanse radās Itālijā 15. 16. gs. ar to apzīmēja kultūras uzplaukumu, ko laikabiedri raksturoja kā antīkās kultūras atdzimšanu pēc ilgstoša kultūras pagrimuma.

Renesanses kultūras idejiskais saturs bija humānisms. Humānisma teorētiķi, t.s. humānisti, izstrādāja un pakāpeniski pilnveidoja jauno ideoloģiju, kam bija vienota pamatkoncepcija, kaut arī pastāvēja dažādi strāvojumi. Atšķirībā no feodālās teocentriskās ideoloģisma humānisms ir antropocentrisks. Cilvēka indivīds kā garīga un ķermeniska vienība atrodas uzmanības centrā, kļūst par visu parādību mērauklu.

Renesanses filozofu pasniedzēju uzskatā nebija stingras konsekvences. Zinātņu nepietiekamās attīstības dēļ renesanses filozofijā atsevišķos zināšanu elementus spēja apvienot tikai natūrfilozofiskā formā.