Rokmūzika: vēsture, žanri un nozīme

Mūsu pētījums sastāv no ievada, rokmūzikas attīstības apraksta, aptaujas un secinājumiem.

Par „The Beatles” ir uzrakstīts tik daudz, ka atklājumus šeit veikt ir grūti. Daudzi uzskata šo grupu par roka sākumu. Vai tas ir tā? Grūti teikt. Droši vien, ka tā arī ir. Kaut gan man šķiet, ka „The Beatles” deva pamatu softroka attīstībai, kas rezultātā pārauga par popmūziku. Viena no „The Beatles” īpašībām ļauj man pieskaitīt viņus pie popmūzikas, jo ir tekstu un mūzikas salīdzinoša vienkāršība. Tiesa gan, tas ir drīzāk to laiku jaunatnes vajadzību rezultātā, nekā mūziķu neprofesionalitātes dēļ. Jaunatne tad bija nogurusi no sarežģītās dzīves, tā vēlējās saprašanai vieglu un pieejamu mūziku. Nevar noliegt to, ka „The Beatles” mūzika izdarīja lielu ieguldījumu jaunatnes mūzikā. Bez šaubām, tie deva roka garīgo pamatu, sagatavoja tam klausītāju auditoriju, bet tie nevarēja likt pamatus rokam no muzikālā viedokļa.

Hardroks. Burtiski skarbs vai smags roks. Jēdziens ir tik visaptverošs, ka daudzi neredz atšķirību starp rokmūziku un šo, vienu no tās masīvākajiem un populārākajiem atzarojumiem – hardroku. „Asuma” rokmūzikā nekad netrūka – pirmie rokenroli tieši tāpēc arī kaitināja pirmos klausītājus, kuri bija pieraduši pie maigas muzikālas idejas izpildīšanas. Hardroka „rēgs”, kas parādījās sešdesmito gadu popgrupu kompozīcijās, pirmo reizi pieņēma samērā noteiktu formu, tādu grupu mūzikā, kā „Bluechears” un „Kreem” (kaut gan viennozīmīgi noteikt autorību neiespējami, jo ideja tiešām vīdēja gaisā, hārdroka elementi parādījās „The Beatles”, „Rolling Stones” uc. mūzikā ). Kompozīcijas hārdroka stilā izraisa subjektīvu sajūtu, kas tiek panākta ar ritmsekciju izvirzīšanu priekšplānā, kas prasa no mūziķiem sava instrumenta virtuozu savaldīšanu. Hārdrokā, bez ritmsekcijas „izlekuma”, visi tajā iekļautie instrumenti ir tieši saistīti ar tās līderi – ģitāristu, tāpēc šeit nevar būt viena instrumenta nošķirtas improvizācijas, un tas nozīmē, ka improvizācijā piedalās visi instrumenti, veidojot skaņdarba viengabalainību un monolītumu. Kā patstāvīgs virziens hārdroks izcēlās sešdesmito gadu beigās, un pateicoties tam, ka to pabeigtā veidā pasniedza klausītājiem izcils ģitārists Džimijs Hendrikss. Septiņdesmito gadu sākumā parādījās grupas, kas izcēlās ne tikai ar savas mūzikas smagumu, bet arī ar izteiktu komponēšanas talantu un izpildījuma meistarīgumu : „Led Zeppelin”, „Deep Purple”, „Black Sabbath”, „Nazareth”, un vēl jo daudzi, kas pirms trīsdesmit gadiem noteica laba hārdroka toņa likumus un rāmjus. Nobeigumā varētu teikt, ka hārdroka sintēze ar citiem rokmūzikas novirzieniem parasti dod interesantus rezultātus – tā ir radies smagais ārtroks, „hard fussion”, „smagā psihodēlija”, kā arī tādi stili kā glitterroks, „smagais rithm and blues”, kā arī hārdkors (hardcore).

Sešdesmito gadu sākums bija pats interesantākais laiks Anglijas mūzikā. Viena no pazīstamākajām to laiku muzikālās dzīves figūrām bija ģitārists un pianists Aleksis Korners.