Romāns „Dvēseļu putenis” romāna, laikmeta, tēlu raksturojums

E. Virzas darbā «Straumēni» galvenais ir lauku sēta, māja gadalaiku mijā, turpretī A. Grīna ro¬māna «Dvēseļu putenis» centrā ir karš traģiski bezjēdzīgs un absurds, cilvēces ļaunuma kvinte¬sence, ārprātīga masveida asinsizliešana. Uz šī drausmā fona A. Grīns izgaismo nacionālisma idejas iedvesmoto latviešu strēlnieku fenomenu: varonīgo tēvzemes aizstāvību. [1]

Turīga Zemgales saimnieka Vanaga sētā karš ienāk pēkšņi un nežēlīgi. Pēc cara armijas virspa¬vēlniecības pavēles iedzīvotājiem jāatstāj plaša teritorija Kurzeme un Zemgale, jo tuvojas fron¬tes līnija. Cilvēkiem jādodas bēgļu gaitās. Vācieši nošauj Vanagu māju saimnieci par divu izbē¬gušu zemessargu slēpšanu. Arturs un Edgars ie¬rodas mājās uz savas mātes bērēm. Pēc tām visa iedzīve tiek krauta pajūgos, tos pavada uzticamie kalpi, bet visi trīs Vanagu vīrieši tēvs, Arturs un Edgars dodas pieteikties mobilizācijas punktā.

Romāna I daļā iespaidīgi tēlotas bēgļu ainas. Bagātie Zemgales zemnieki, kas gadu desmitiem kopuši laukus, spiesti visu pamest un ar to, kas ietilpināms pāris pajūgos, doties plašā pasaulē. Turklāt bez īpašām cerībām, ka atgriežoties mā¬jas būs neskartas. [1]

Kā bēgļu gaitu, tā strēlnieku cīņu tēlojumā A. Grīns izmanto tā saukto pasakaino reālismu: realitātes ainas ir simboliskas burvības vai mis¬tiskas rēgainības apdvestas: „Viss kļuvis viegls un spocīgs, vaļā atraisīts no zemes, šķietas, aiz¬slīd projām, un uz mirkli rādās, ka tūliņ aizpeldēs bezgalībā visa pasaule.” Piemēram pāris ainu no romāna.

„Saimnieces, atvadīdamās no mājām, ņem līdzi atslēgas, šos vecvecos Latvijas saimnieču amata simbolus, kurus pārcilājot Latgales ciemā vai tālā Krievzemes sādžā tās atcerēsies savus laidarus, kas reiz bija pilni ragainu, platu galvu, mierīgas gremošanas un to saimnieces ausīm tī¬kamo skaņu, kas ceļas, pienam šlācoties kalpoņu slaucenēs.