Romantisma mūzikas vēsture

Francijā romantisms sevi apliecināja visvēlāk, taču arī visspilgtāk. Te romantiķi bija uzbrūkošāki un revolucionārāki. Franču romantiķi dzejnieki, rakstnieki, mūziķi, gleznotāji savu pārliecību pauda ne tikai mākslas darbos, bet arī paši iesaistījās avīžu un žurnālu polemikās. ,,Romantiskajās batālijās” savu rakstnieka talantu spodrināja Igo un Stendāls, Žorža Sanda un Bodlērs.

Lai gan par romantisma dzimteni uzskatāma Vācija, programmatiski darbi šajā jomā pieder franču gleznotājiem Teodoram Žeriko un Eženam Delakruā.

Anglija atšķirībā no Francijas bija klasiska romantiskās literatūras zeme ar Baironu un Šelliju priekšplānā. Angļu kultūras savdabīgā ievirze romantisma mākslā atklāja plenēra iespējas. To, ko vēlāk impresionisti uzskatīs kā pašu par sevi saprotamu, angļu glezniecībā atklāja Džons Konstebls.

Spilgtākie romantisma pārstāvji Latvijā Auseklis, Andrejs Pumpurs, Aspāzija.

Romantisms bagātināja literatūras žanrus. Kā kaut kas pilnīgi jauns izveidojās romantiskā poēma, romantiskā drāma, kas radās, pateicoties interesei par Šekspīru un spāņu Zelta laikmeta teātri. Lielu iespaidu atstāja arī Šillera un Gētes dramaturģija.

Tēlotājā mākslā romantisms visspilgtāk izpaudās glezniecībā un grafikā, toties tikpat kā nemaz neskāra arhitektūru, ja nu vienīgi dārzu un parku iekārtošanu. Par romantismu var runāt arī attiecībā uz mazo formu arhitektūras eksotiskajām Standarta darba vieta Romantisms meklēja mākslu vienību un sintēzi. Šāds vienojošs spēks romantisma kultūrā bija mūzika. Tikai mūzika spēja noņemt lielo emocionālo spriedzi, ko radīja indivīda un sabiedrības sadursmes. Romantiķi pat arhitektūru dēvēja par sastingušu mūziku un jebkurā daiļrades veidā meklēja muzikalitāti.

Nozīmīgas pārmaiņas notika mūzikas dzīvē, kad no komponistu jaunrades aizvien noteiktāk atdalījās izpildītājmāksla, ko pārstāvēja liels vairums orķestru, koru, kameransambļu, kā arī solistu, it īpaši vokālajā, klavieru un stīgu instrumentu nozarēs. Par kultūras dzīves svarīgiem faktoriem kļuva operteātru darbība. Izveidojās profesionālo mūzikas mācību iestāžu – konservatoriju tīkls, līdz ar to palielinājās mūzikas speciālistu skaits. Paplašinoties nošu izdošanai, mūzikas materiāli kļuva pieejami plašām iedzīvotāju aprindām, kurās modās interese par skaņu mākslu. Pieauga mūzikas kritikas loma un tās ietekme uz mūzikas praksi.

Ļoti plaši romantisms bija pārstāvēts Vācijas un Austrijas mūzikā – sākotnēji F. Šūberta un K. M. Vēbera daiļradē, vēlāk Leipcigas skolas komponistu F. Mendelsona un R. Šūmaņa daiļradē.

Itālijā romantisma tendences atspoguļojās Dž. Rosīni, V. Bellīni, Dž. Verdi agrīnajās operās, N. Paganīni mākslā. Spilgti tās uzplauka poļu komponista F. Šopēna un franču komponista H. Berlioza daiļradē.

Samērā nedaudzi komponisti nodevās koncertdarbībai Tie bija Vēbers, Mendelsons, Šopēns, Lists Taču viņu ietekme ir nenovērtējama. pianisma attīstībā. S. Rahmaņinovs būdams pats izcils pianists, savos klavierdarbos pilnveidoja instrumenta izteiksmes iespējas Kā izpildītāj mākslinieks darbojās arī krievu pianisti brāļi Rubinšteini,