Romas Impērija

Par Romas dibināšanas gadu vēlāko paaudžu romieši uzskatīja 753. gadu p.m.ē. un sāka skaitīt laiku „no pilsētas dibināšanas”. Mūsdienu vēsturnieki Senās Romas vēsturi iedalījuši vairākos periodos.

Tā saucamais „valdnieku laikmets”, kad pastāvēja agrīnā valdnieka vara, ilga „no pilsētas dibināšanas” līdz valdnieka padzīšanai un aristokrātiskas republikas nodibināšanai 510. g. p.m.ē.

2.) vēlā republika no 2. gs. 30. gadiem līdz 30.gadam p.m.ē. Romas pilsētvalsts un republikas struktūru krīzes laiks, kas beidzās ar republikas krišanu .

Romas impērijas jeb ķeizarvalsts laiku (30./27. g. p.m.ē. 476g. m.ē.) arī iedala divās daļas:

1.) agrā impērija no 30./27. g. p.m.ē. līdz 3. gs. beigām mūsu ērā.

2.)vēla impērija no 3. gs. beigām līdz 476. gadam, kad Romā tika gāzts pēdējais romiešu imperators (ķeizars) un sāka valdīt ģermāņu ciltis. Tā kā Romas impērija kopš 395. gada bija sadalīta divās daļās Rietumromā un Austrumromā un Austrumromas valdnieks netika gāzts, tad šī Romas impērijas daļa turpināja pastāvēt vēl gandrīz tūkstoš gadu (līdz 1453. gadam) kā Bizantijas impērija.

Pēc leģendas, Romā valdījuši 7 valdnieki, kopumā 243 gadus (753. 510.g. p.m.ē.). Pirmos četrus vēsturnieki uzskata par leģendārām personām. Valdnieki komandēja karaspēku, sprieda tiesu, veica kulta darbus. Valdniekiem bija īpaši varas atribūti: purpura virs tērps toga, valdnieka zizlis scepteris, ziloņkaula troņa krēsls. Par saviem padomdevējiem valdnieks izvēlējas dižciltīgo dzimtu vecākos, kas veidoja padomi senātu. Ar laiku senāts kļuva arvien ietekmīgāks. Palaikam valdnieks sasauca tautas sapulci, kas oficiāli apstiprināja jauno valdnieku, padarot tā varu likumīgu, kā arī izšķīra pilsētai ļoti svarīgus jautājumus. Tādējādi valdnieka vara nebija absolūta.

Aristokrātijas spēks un pašapziņa pakāpeniski pieauga, un 510. g. p.m.ē. tā padzina valdnieku, tāpat kā tas bija noticis grieķu arhaiskā laikmeta posmā. Romā to acīmredzot vēl veicināja arī centieni atbrīvoties no etrusku kundzības. (Turklāt pēdējais etrusku valdnieks Trakvinijs Lepnais, kā liecina nostāsti, bijis ļoti patvaļīgs un nežēlīgs). Vara pilnīgi pārgāja aristokrātijas rokās. Tā rezultātā tika nodibināta republika.

Romas republikas pēdējie nepilni simts pastāvēšanas gadi bija ļoti dinamiski un sarežģītiem, svarīgiem notikumiem pārpilni. Šajā laika posmā darbojās lielas personības, kuru rīcība grāva republikas tradīcijas un veidoja pamatus nākamajai impērijai:

Lūcijs Kornēlijs Sulla (138 78 p.m.ē.) piederēja pie dižciltīgo patriciešu dzimtas. Viņš bija izglītots, apveltīts ar labu gaumi, bet cinisks, cietsirdīgs un izlaidīgs. Sulla bija senāta jeb optimātu cilvēks. Viņš ar laiku laika sevi ievēlēt par diktatoru. Romā diktators tika iecelts ļoti reti, un pēdējo reizi tas bija noticis aptuveni pirms 120 gadiem. Sullas diktatūra atšķīrās no iepriekšējām diktatūrām ar savu saturu. Sullas diktatūrai bija tiesības izdot likumus, lai atjaunotu republikas, proti, senāta monopolvaru. Sullas nodibinātā kārtība noturējās tikai 10 gadus. Jau tūlīt pēc viņa nāves pret to tika izteikti protesti, jo pārāk daudz cilvēku bija cietuši Sullas diktatūras dēļ. Turklāt politiskajā arēnā parādījās jaunas, spēcīgas un varaskāras personības: Pompejs, Krass, Cicerons, Cēzars un citi.