Romas impērijas sabrukums

Šinī kritiskajā situācijā romieši rīkojās neizprotami. Viņi vainu par visām nelaimēm uzvēla Stiliho. Turklāt bija paklīdušas baumas, ka par Romas imperatoru Stiliho gatavojas ielikt savu dēlu. Tādēļ viņš līdz ar citiem viņam padotajiem ģenerāļiem tik apsūdzēts nodevībā un 408.g. nogalināts. Austrumgoti, redzot ka romiešiem vairs nav neviena līdzvērtīga karavadoņa ar ko Stiliho aizvietot un pārliecinoties par pilnīgu Rietumromas administrācijas un karaspēka bezspēcību, uzsāka plašu iekarošanas kampaņu, līdz 410.g. tie iebruka Romā un to izlaupīja. Tikai pēc ceturtdaļgadsimta – 535.g. Bizantijas ģenerālim Belizārijam (505 565) izdevās Itāliju uz laiku atkarot, bet tas arī bija Romas pēdējais elpas vilciens noturēt šī teritorijas vairs nebija iespējams. Belizārija militārā kampaņa Itālijas pussalā gan vēl turpinājās līdz 554.g. Kaujas ar gotiem visā kampaņas gaitā izcēlās ar īpašu nežēlību. Liela Itālijas daļa pēc šīm kaujām izrādījās pilnīgi izpostīta.

Britāniju romiešu leģioniem nācās atstāt 410. gadā. Nesastopot nopietnu pretestību, to sāka iekarot ģermāņi. Tā, ģermāņu cilts jūti šeit ieradās no savas sākotnējās mājvietas Jitlandē. Tūlīt pēc viņiem Britānijas austrumu krastā sāka izcelties angli arī ģermāņu cilts, kuras pēdas vēl līdz mūsdienām saglabājušās to sākotnējās mītnes zemes nosaukumā Angelnas reģions Šlezvigā Holšteinā (Vācija).

Sakši sākotnēji izcēlās Britānijas dienvidu daļā un nodibināja šeit savu karalisti mūsdienu Saseksas grāfiste, no kā cēlies arī tās nosaukums. Nākamais sakšu vilnis devās tālāk Britānijas iekšienē, kur arī nodibināja karalisti mūsdienu Midlseksa. Pēdējais lielākais sakšu kontingents apmetās Temzas ielejas augšējā daļā, kur arī tika nodibināta atsevišķa karaliste mūsdienu Eseksa. Tā beidzās Romas impērijas Britānijas provinces pastāvēšana un sākas ilgs Britānijas barbaru iekarošanas periods, kura beigās, daudzu dramatisku vēsturisku notikumu rezultātā izveidojās Anglija. Šis process turpinājās apmēram 3 gadsimtus.

Protams, vēl vairākus gadsimtus turpināja pastāvēt Bizantija, bet to vairs nevarēja saukt pat par Austrumromu, jo ar latīņu Romu šajā vārdu saliktenī bija visai attālināts sakars. Tāpēc turpmāk to arī sauca par Bizantijas impēriju. Un arī tad vēl tā tikai zināmu laiku varēja pretendēt uz grieķu (klasiskās) kultūras mantojumu.

Pirmajā gadījumā tie bija Krusta kari, kuru mērķis bija atkarot Jeruzālemi un atjaunot kristīgās valstis Vidējos Austrumos. Šis mērķis, neskatoties uz lieliem cilvēku un materiālo resursu zaudējumiem, ne tikai netika sasniegts, eiropieši (krustneši) paši deva nāvējošu triecienu pēdējam Romas impērijas (Bizantijas) bastionam austrumos Konstantinopolei, to 1204.g. nopostot. Tam bija dramatiskas un ilgstošas sekas, jo līdz ar to kristīgās Eiropas spēcīgākā aizsardzības robeža bija salauzta un osmaņu turki drīz vien sagrāba visu Mazāziju, Konstantinopoli un tālāk arī Balkānu pussalu. Pat vēl Vīnei 1683.g., pilnīgā milzīgas turku armijas aplenkumā, nācās izmisīgi cīnīties par savu izdzīvošanu. Tikai XVII XIX gs. laikā eiropiešiem izdevās atbrīvot lielāko Balkānu pussalas daļu no turkiem, taču ne Konstantinopoli un Mazāziju.