Romas leģenda
Šajā cīņā Roma guva uzvaru: III gs.p.m.e. vidū visa Itālija jau atradās romiešu varā. Roma bija vienlaikus gan zemkopju balsts, gan arī tirdzniecības centrs upju un sauszemes centru krustpunktā, tāpēc tā izdevīgi savienoja sev divas kvalitātes sabiedrības lauku kopienas patriotismu ar attīstītās tirgotāju polises elastīgumu un plašo redzesloku, kas ļāva Romai būt atklātai pret dažādu kultūru ietekmēm, vienlaikus nezaudējot savu politisko un garīgo veidolu.
Savu lielvalstniecisko būtību Roma sāka demonstrēt III I gs.p.m.e., kad pēc patriciešu un plebeju tiesību
vienlīdzības nodibināšanas (366. g.p.m.e.) tā pakļāva savai varai ne tikai Itāliju (343 266), bet arī visu tā laika kultūras pasauli (Pūniešu kari 264 241, 218 201, 149 – 146, Maķedonijas 148, Grieķijas 146, Pergāmas 133, Sīrijas 63, Gallijas 58 50, Ēģiptes iekarošana 30). Tieši šajā laikā Roma pārvērsās par pasaules impēriju (imperium Romanum) savos apjomos milzīgu nobriedušu sociāli politisku organismu, bet Roma kā pilsēta par Mūžīgo pilsētu (Urbs aeterna), visas Vidusjūras valstu galvaspilsētu. Mūsu ēras II gs. Romas lielvalsts no rietumiem uz austrumiem un no ziemeļiem uz dienvidiem aizņēma 1 miljonu 750 tūkst. kvadrātjūdžu lielu platību. Iedzīvotāju skaits sasniedza 50 miljonu cilvēku. Neskatoties uz to, ka daudzām tautām, kuras ietilpa impērijas sastāvā, bija savas gadsimtiem ilgās kultūras tradīcijas, tomēr tas, ka visam šim sociālajam organismam bija vienots politiskais un administratīvais centrs, ļauj aplūkot Romas kultūru nevis kā mehānisku sajaukumu, bet gan kā veselumu, ko nosaka kopējais pasaules uzskats.
