R Sutas daiļrade
Kā vairums R.Sutas vienaudžu, 1.pasaules kara izauklētās jaunās paaudzes, viņš mākslas skolā iet paguva maz – tikai četrus gadus un dažus mēnešus, iegūstot vidējās mākslinieciskās izglītības cenzu. Taču, kā apgalvo laikabiedri, kas nāca ar R.Sutu saskarē, īpaši viņa Rīgas tautas augstskolas un privātās studijas audzēkņi, viņš bijis apveltīts ar asu intelektu un orientēšanas spēju visu gadsimtu un stilu pasaules mākslas parādībās.
Pati spēcīgākā un nozīmīgākā personība latviešu paaudzes meistaru vidū, ar kuru R.Sutam mācoties nācās saskarties, bija V.Purvītis. Ar šo izcilo latviešu ainavistu un pedagogu, kuru R.Suta dēvē par pirmo tīro impresionistu Krievijā, V.Purvīša gleznotāja gaitu sākumā, māksliniekam izveidojās cieņas un uzticēšanās pilna attieksme. Visaugstāk Purvītī kā māksliniekā viņš vērtēja to, ka viņš „pirmais savas paaudzes vidū ir izcēlis glezniecības suverenitāti, nonākdams pie novatorisku problēmu atrisinājuma”. Šīs novatoriskās problēmas ir saistītas ar kompozīciju, kuru R.Suta atzina par jebkuras mākslinieciskās darbības stūrakmeni. ”V.Purvītis... pavasara ūdeņu tēlojumu sērijā ar atradis savu individuālo kompozīcijas gājienu – viena elementa uzsvēršanu – formu paralēlismu telpā”, R.Suta uzsver rakstā „Par kompozīciju glezniecībā”1940. gadā. Tieši V.Purvītis bija tas, pie kura R.Suta devās „atrādīt” savu iecerēto( 1922.gadā viņš apprecas ar mākslinieci Aleksandru Beļcovu – „jaunkundzi no Petrogradas”, tā viņu dēvēja Romāna māte Natiņa). V.Purvītis R.Sutas līgavas izvēli uzņēma labvēlīgi, kaut arī parasti bija visai neapmierināts, ja viņa audzēkņi, īpaši cerīgie, agri precējās. Kā vislielāko labvēlību abu jauno mākslinieku radošam veikumam jāatzīmē fakts, ka 1928. gadā V.Purvītis atvēlēja Pilsētas mākslas muzeja telpas „Baltars” porcelāna izstādei, pēc kuras izteicis A.Beļcovai pašu aizkustinošāko komplimentu viņas mūžā – pēc savas nāves viņš vēloties, lai viņa pelni atdusētos muzeja nišā Beļcovas apgleznotajā „Baltars” porcelāna vāzē ar reliģiskiem motīviem.
Par pāris Penzas mākslas skolā pavadītajiem gadiem R.Suta izsakās diezgan kritiski : „Neapskaužamo pedagogu starpā tomēr viens – Aleksandrs Šturmans – ļoti kulturāls kungs, korekts gleznotājs van Goga garā, kurš daudz ceļojis, bezgalīgi mīl un, galvenais, saprot mākslu, mākslas būtību. Bezmiega naktis pie viņa bija liktenīgas, jo tajās atvērās mums acis priekš jaunās mākslas sapratnes”.
Īstie jauno mākslas principu noskaidrotāji tālākai patstāvīgai gaitai R.Sutam tomēr bija divi latviešu mākslas meistari Voldemārs Matvejs un Jāzaps Grosvalds., kuri deva iespēju apjaust, kādi ir jaunās paaudzes uzdevumi nacionālās mākslas radīšanai.
Jau 1910.gadā Rīgā V.Matveja organizētajā krievu modernistu apvienības „Sojuz molodjoži” izstādē R.Suta bija ievērojis V.Matveja darbus, kuros viņu saistīja „apgarotais redzējuma moments un tas veids, kādā šis jaunā ceļa lauzējs mākslā ar primitīvo vecmeistaru paņēmieniem bija savu romantisko simbolismu novedis līdz skaidrai, garīgi apzinātai izteiksmei”.
Savukārt ar J.Grosvaldu R.Suta tuvāk iepazinās 1917.gadā Petrograda, kur viņš tobrīd kā strēlnieku virsnieks Kerenska valdības apstākļos dienēja Kara pārvaldē. R.Sutu savaldzināja J.Grosvalda fascinējošā artistiskā personība, viņa dziļā inteliģence, valodu zināšanas un, pats galvenais, viņa perspektīvās idejas nacionālās mākslas tālākai virzībai. J.Grosvalds, pirmkārt, aicināja jaunos kolēģus atspoguļot savos darbos atmodināto tautas garu; otrkārt, norādīja, ka jaunajai sava laikmeta mākslai jāmeklē jauna forma monumentālās freskas veidā, kam pats J.Grosvalds bija devis pirmos paraugus tādos darbos kā „Vecais bēglis ar zēnu” un „Mirstošais strēlnieks”; treškārt, lika saprast, ka jaunās patiesības mākslā izcīnāmas tikai kopīgiem spēkiem,; ceturtkārt, rosināja radīt tādu latviešu mākslu, kas spētu pārvarēt Baltijas provinciālisma aprobežotību, un savā mākslinieciskajā kvalitātē līdzināties Eiropas mērogam.
