Rūdolfs Blaumanis – personības pretrunu tēlotājs

Blaumanim tīk spēlēties ar uguni un ūdeni. Šķiet, ka viņu nebiedē doma par dienas un nakts savietošanu uz tām pašām baltajām lapām. Darbos, kuros esmu ar Blaumani iepazinies vienmēr ir manāmas spilgtas pretrunas starp attēlotajiem personāžiem, it īpaši „Purva Bridējā”. Pretrunas manāmas pat no noveles uz noveli, kuras ir šķietami ļoti līdzīgas, bet tomēr pilnas pretrunu. Visspilgtāk personību pretrunas esmu manījis cilvēku tikumībā, labestībā un visvairāk attieksmē pret mīlestību pār naudu vai otrādi.

Tikumība šķiet ir personības rakstura īpašība, kuru Blaumanis vērtē visvairāk, bet tik un tā ar to spēlējas. Kristīne no stāsta „Purva Bridējs” ir tikumības iemiesojums (iespējams šādi atainota Blaumaņa ideālā sieviete), nav īpašības, kas viņā būtu izceltas spilgtāk kā viņas tikums. Kristīnes raksturs tomēr nav ideāls, Blaumanis mazliet spēlējas un attēlo viņas kaislību lielā kontrastā ar viņas tikumību. Šī pretruna ir manāma ainās, kad viņa nespēj pretoties mežonīgajam Edgaram un gluži vai izkūst viņa rokās, kā arī viņas izvēle iziet pie Akmentiņa par sievu gluži atriebes dēļ.

Labestību kā īpašību neesmu pamanījis tik daudzos Blaumaņa darbos, bet „Purva Bridējā” tā ir atainota Edgara un Kristīnes attiecībās. Edgars ir īsts dzīves mežonis, viņš izbauda visu, ko viņam tā sniedz, viņš to elpo ar pilnu krūti, proti spēlē kārtis, lieto alkoholu un iet meitās.