Sapratnes problēmas filozofija

Demokrātiska sabiedrība nav iedomājama bez cilvēka neatņemamām tiesībām izpaust savas domas un uzskatus. Un nav būtiski vai mēs piekrītam cita cilvēka uzskatiem, vai nepiekrītam. No tā izriet, ka cilvēks ir tiesiģs paust savu viedokli par jebkuru tēmu, kā arī šis viedoklis ir subjektīvs un tas atkarīgs no katra individuālās sapratnes. Savukārt bieži vien cilvēka sapratne un līdz ar to tā spriedumi ir samērā aprobežoti, kas izskaidrojams ar to, ka katru no mums – mazo, lielās sabiedrības daļu, ļoti ietekmē ap mums esošā apkārtējā vide, sabiedrība kurā mēs atrodamies, un visbeidzot mūsu sociālais un ekonomiskais statuss.

Bēdīgi ir atzīt, ka mūsdienu cilvēks neiedziļinās sapratnes problēmās kopumā, viņa pieeja ir virspusīga un savtīga. Tas nozīmē,ka mūsdienu cilvēkam ir svarīgākas patreizējās un konkrēti ar viņu saistītās rūpes un problēmas, bet problēmas, kas saistās ar vispārīgām tēmām kā, piemēram, cilvēku sapratne kā problēma visā visumā to neinteresē. Taču vērojot katru personību individuāli, parādās fakts, ka sapratnei cilvēka mūžā ir ļoti liela nozīme, jo katrs mēs vēlamies būt saprasti un pieņemti tādi, kādi mēs esam.

Savā darbā centīšos aplūkot sapratnes problēmas risinājumus no dažādu viedokļu un filozofu skatījuma, kā arī centīšos vilkt paralēles ar mūsdienām.

Savā darbā “Pētījumi par cilvēka sapratni” D.Hjūms par sapratni un cilvēka spriešanas spējām, kā tādām, izsakās visai skeptiski, lai gan šī skeptiskā noskaņa vijas cauri visam darbam, kurš veltīts jautājumiem, kuri saistīti ar cilvēka saprāta darbību, šis autora viedoklis ir visai interesants un savdabīgs.

Autors visus cilvēka spriešanas un pētīšanas objektus iedala divās grupās, kā pirmo tas izvirza attiecības starp idejām un kā otro – faktus. Autors priekšplānā izvirzot attiecības starp idejām neviļus uzsver, ka idejas, kas rodas kādu cēloņu vai seku rezultātā nav saprāta darbības auglis, bet gan secinājums, kas radies atkarībā no dzīvē gūtās pieredzes. Tas pierāda to, ka autors darbā par cilvēka sapratnes spējām, tās noliedz, jo uzskata, ka cilvēka prāts nekad nespēs atrast sekas, izejot no izdomāta cēloņa, kaut arī tas veiktu visrūpīgāko izpēti un pārbaudi, jo sekas ir pilnīgi atšķirīgas no cēloņa un rezultātā tās nepavisam nav iespējams atrast cēlonī. Pie tam, katras sekas ir atšķirīga parādība no sava cēloņa. Šis uzskats strikti nodala prāta spējas, kas novērtētas samērā zemu, no pieredzes, kura šinī gadījumā tiek izvirzīta kā galvenā cilvēka īpašība, uz kuru bāzējas visa viņa darbība. To var saprast tā, ka cilvēka prāta spēju vai nu vispār nav, vai arī tās ir tik minimālas, ka visi spriedumi izriet tikai no iepriekš gūtās dzīves pieredzes....