Saskarsme un psiholoģija

Saskarsme – sarežģīts process, kura laikā veidojas un attīstās attiecības starp vismaz diviem cilvēkiem, kas apmainās ar informāciju, izveidojot savstarpēju saprašanos un ietekmē partnera uzvedību, emocijas.

Emocionālas saites mūsdienīgam cilvēkam spēlē lielu lomu un to trūkums var izraisīt letālu (?) iznākumu. Šeit iet runa par tā saukto sensoru badu cilvēka dzīvē, it īpaši periodā, kad viņa dzīve tikai sākas, kad vēl trūkst stimuli, lai veidot fiziskus kontaktus. Es esmu lasījis pētījumus, ka sensora deprivācija spēj izsaukt cilvēkam īslaicīgu psihozi vai īslaicīgus psihiskus traucējumus. Cilvēki, kuriem pietrūkst saskarsmes ar citiem cilvēkiem, bieži ir spiesti pirkt suni vai kaķi, lai samazinātu sensoru badu. Manāms, ka cilvēkam, kurš kaut kāda iemesla dēļ atrodas sociālā vai sensorā izolācijā, attīstās apātija, un uz tās fona attīstās degeneratīvas izmaiņas un tas pat var novest pie suicīda.

Bieži jauc divus jēdzienus – „saskarsme” un „attiecības”, kuriem pēc būtības ir liela atšķirība. Saskarsme ir kādas attiecības realizācijas process. Bieži vien mēs nepievēršam uzmanību mūsu mērķim, kad runājam ar cilvēkiem. Mēs iebiedējam viņus, strīdamies ar viņiem, piespiežam un atņemam kaut ko. Mēs lamājam citus kad mums iet slikti, un aizmirstām pateikt kaut ko patīkamu, kad mums ir labi. Rezultātā attiecības ar cilvēku (vai cilvēkiem) nav tādas, kādas mums gribētos lai tās būtu.

Vēl ir jāsaprot, ka katram indivīdam jēdzieni: zīme, vārds, nozīmē katram kaut ko savu. Tie ir atkarīgi no indivīda personīgās pieredzes, vai no uzvedības stereotipa kā pieņemsim šajā grupā – piebildumi, akcenti un atsauksmes uz kādas personas autoritāti vai viedokli.