Senās Ķīnas un Japānas salīdzinājums

Reliģisko tradīciju daudzveidība un sarežģītība noteikti ir saistīta ar Japānas kultūras aizgūšanas un asimilēšanas tendenci. Japānā reliģijas ir savijušās un ietekmējušās viena no otras. Trīs galvenās reliģijas ir budisms, konfūcisms un sintoisms.

Japāņi savai ticībai piešķīra vārdu "sinto" (dievu ceļš) tikai tāpēc, lai norobežotu seno reliģiju no jaunās - budisma. Sintoismā pielūgsmes objekti tika dēvēti par kami, kas tiek attiecināts gandrīz uz visu - dabas parādībām, dzīvniekiem, putniem, augiem un arī senčiem. Japāņiem bija vairākas dižās dievības, priekšstats par kurām saistījās ar sauli, mēnesi, zemi, ražu un vētru, tomēr tās nebija apveltītas ar izteiktu personību un netika uztvertas kā tēli. Sintoismā pastāv vairāk nekā astoņi miljoni kami. Galvenais ir Saules kami - Amaterasu-omikami. Tautas sintoismā dabas godināšana ir saistīta ar senajiem zemkopju auglības rituāliem. Ārkārtīgi miglains bija priekšstats par pēcnāves dzīvi, un reliģijai nebija gandrīz nekāda ētiska satura. Lai pielabinātu dievus, notika godbijīga lūgšana un ziedošana. Sākotnējos ziedojumus (ēdienus un dzērienus) pamazām aizvietoja simboliski priekšmeti, kas darināti no māla, koka un vienkārša papīra.

Sintoisma reliģijai nav apkopotu Svēto rakstu, bet ir divas svētās grāmatas Kodziki un Nihohgi, kas sarakstītas 8. gs. sākumā. Tās glabā daudzas senas leģendas un mītus.

Sintoisms, kas ļoti ietekmējis gan japāņu sadzīvi, gan pasaules uzskatu, ir dzīva reliģija Japānā arī šodien.

5. - 6. gs. Japānā izplatījās budisma mācība. Jaunās vēsts sludinātāji ieradās no Korejas, Ķīnas un Indijas. Viņi pārliecināja imperatorus, ka budisms spēj nodrošināt valsts labklājību. Lielu atsaucību budisms ieguva Japānas aristokrātiskajās aprindās, jo bija kas jauns. Lielā mērā šo ietekmi nodrošina rakstītā vārda spēks. Budistu rakstos bija atrodami jautājumi, par kuriem pirms tam japāņi, šķiet, netika aizdomājušies: par dvēseli, pēcnāves sodu un atalgojumu, un ar apskaužamu daiļrunību tika iztirzātas arī atbildes.

Praktiski nebija domstarpību starp sintoismu un budismu. Varētu sagaidīt konkurences cīņu šo divu reliģiju starpā, bet apbrīnojamā kārtā tādas nav. Budisms Japānā pamazām savijās ar nacionālajām tradīcijām un pakāpeniski notiek pat tāda kā sadale: ar bērēm, mirušo piemiņu saistītie rituāli un citi skumjie brīži cilvēka dzīvē tiek veikti saskaņā ar budisma kanoniem, bet sintoismam paliek priecīgie cilvēka dzīves notikumi. Arī budisma un sintoisma tempļi bieži vien atrodas līdzās.

12. gs. nogalē Japānā nodibinājās viena no ietekmīgākajām sektām dzen (no ķīniešu čaņ), kas guva plašu piekrišanu samuraju vidū. Dzenbudisms mācīja, ka apskaidrību cilvēks var gūt nevis mācīdamies, bet gan piepešā atklāsmē, ar kādu vainagojas pilnīga saplūsme ar dabu. Dzenbudisti lielu uzmanību pievērsa ķermeņa pārvaldīšanai, paškontrolei un praktiskai meditācijai, nevis tās formālām studijām, tālab dzen...