Senās mežģīnes: tradīcijas un ornamentika

1.Pie seno mežģīņu grupas pieder mežģīnes, kuras veido uz zīmējuma pamata(mērogā 1:1). Mežģīnes darināšanas procesā zīmējumam ir ļoti liela nozīme, jo pa tā līnijām veido raksta kompozīciju.

3.Mežģīnēm ir rotājoša funkcija. Formu un rakstu skaistums rotā gan cilvēku, gan vidi un piesaista uzmanību. Tādēļ jāpadomā par mežģīnes pielietojumu, lai izceltos pati rotas un tās valkātājs.

Lai arī Eiropas tautām dzīvesveids ir atšķirīgs, tās vieno kopēja pieredze, ko ietekmējuši savstarpēji kari. reliģija, tirdzniecības darījumi un kultūras norises. Latvija vienmēr ir iekļāvusies Eiropas kopējā telpā. Sākot ar 17.gs. ar savām mežģīņu valkāšanas tradīcijām un vēlāk, 19.gs., arī mežģīņu darināšanā Latvija nebūt neatpalika no Rietumeiropas.

Mežģīņu darināšanai sākotnēji izmantoja zīda, lina šķiedru un metāla, galvenokārt zelta un sudraba, pavedienus. 16. un 17. gs. un arī vēlāk visaugstākajā vērtē bija adatiņas (šūtās), kā arī ar zelta un sudraba pavedieniem darinātās mežģīnes.

Zelta pavedienu pirmsākumi meklējami 9.gs. Bizantijas kultūrā un tai raksturīgajos izšuvumos. Jau no seniem laikiem austrumu tautu tekstilmākslas augstā kultūra ievērojami ietekmējusi tās attīstību visā Eiropā.

Līdz 1.gs. izšuvumiem lietoja masīvu zelta stiepli, bet vēlāk ļoti plānas zelta sloksnītes aptina ap linu pavedienu Mežģīņu darināšanai izmantoja ar vissmalkākajām dārgmetāla stieplītēm aptītus zīda pavedienus, arī apzeltītu vai apsudrabotu kapara pavedienu.

No zelta un sudraba pavedieniem darinātās mežģīnes, lielākoties knipelētas, veido īpašu mežģīņu grupu. Tās izgatavoja Spānijā, Kiprā, Itālijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Krievijā un arī citās valstīs.Piemēram,17.gs. no Francijas Hamburgā (Vācijā) ieceļojušie hugenotu bēgļi ieveda tur savas rokdarbu prasmes un izveidoja manufaktūras, kur ražoja zelta un sudraba mežģīnes, kas ieguva Hamburgas mežģīņu nosaukumu.

Kādas Arhangeļskas ostas senajos ierakstos par ieviestajām ārzemju presēm, kuras sev pasūtīja krievu augstmaņi, var izlasīt:’’...no Holandes Krievijā 1671.gadā ieveda 185 unces (5.2 kg.) un 27 gabalus, un vēl 4 kastes ar zelta un sudraba mežģīnēm. 1672. gadā – 70 unces 24zolotņiku zelta un sudraba mežģīņu, bet 1673.gadā 2 pudus un 8 unces zelta un sudraba mežģīņu”. Var secināt, ka mežģīņu darināšanai 17.gs. Eiropā visvairāk lietoto materiālu vidū bija zelts un sudrabs.

Pavedieniem, ko izmanto mežģīņu izgatavošanā, ir vislielākā nozīme formas un struktūras veidošanā. No materiāla izejvielas un tā pārstrādes ir atkarīgs, vai pavediens ir smalks vai raupjš, kāda ir tā elastība un vai tas ir mīksts vai grods, vai diegs ir spožs un gluds vai nespodrs un plūksnains. Visi šie faktori tieši ietekmē izstrādājuma izskatu.

Tikai ap 1883. gadu sāka ražot kokvilnas diegus, kurus varēja izmantot mežģīņu izgatavošanā. Kokvilnas pavedienu kvalitāte uzlabojās, un tie bija lēti, tāpēc kokvilna drīz vien nomainīja zīdu un linu. 20.gs. vidū sāka lietot materiālu, kura dabīgajām šķiedrām bija pievienotas mākslīgas un sintētiskas izejvielas.