Sengrieku literatura!
Sengrieķu literatūra ir pati senākā Eiropā. Žanru daudzveidība un satura bagātība, kas tai raksturīga, lielā mērā ir bijusi noteicošā visā turpmākajā literatūras attīstības procesā, līdz pat mūsu dienām. Hronoloģiski sengrieķu literatūra aptver laika posmu no apmēram IX VIII gs. p. m. ē. līdz mūsu ēras III IV gs., kad sākas pāreja uz Bizantijas laika literatūru. Laika gaitā mainās sengrieķu literatūras izplatības teritoriālās robežas: sākumā literatūra, zinātnes un filozofijas doma attīstās Mazāzijas rietumu piekrastē; sākot ar VI gs. p. m. ē. par grieķu kultūras centru izvirzās Atēnas un saglabā šo centrālo vietu visā sengrieķu kultūras un mākslas attīstībā daudzus gadsimtus. Arī tad, kad pēc Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem pakļautajā un hellēnizētajā teritorijā rodas jauni kultūras centri, īpaši Aleksandrija, Atēnas saglabājas kā filozofijas un drāmas uzplaukuma centrs. Kad I gs. p. m. ē. Grieķija kļūst par Romas valsts provinci, ievērojamāko grieķu polisu relatīvā patstāvība saglabājas tikai kultūras dzīves jomā. Nosacīti sengrieķu literatūrā izdalāmi šādi attīstības periodi:
