Sieviešu tēli Regīnas Ezeras romānā 'AKA'

Regīna Ezera ir vairāk nekā 20 grāmatu autore; viņa veiksmīgi strādājusi gan romānistikā, gan stāstniecībā. 1961. gadā tika publicēts autores pirmais romāns “Zem pavasara debesīm”, savukārt, trešais romāns “Aka” sarakstīts 1973. gadā. Gandrīz visos R.Ezeras darbos ir kāda īpatnība, t.s., “vajājošās pagātnes” motīvs: romāna personas burtiski vajā pagātne – katram aiz muguras palicis kāds grēks, kas nemitīgi atgādina par sevi ar neizdzēšamu vainas apziņu. Romāns “Aka” būtībā izaug par likteņstāstu, kurā liriski psiholoģiskajam tēlojumam tik neparastā kārtā sniegts stiegrs raksturs un apstākļu zīmējums un pagātnes ieprojicējums tagadnes norisēs. Lauras Dātavas notiesātais vīrs Ričs un citi Tomariņu mājas iemītnieki spiesti nest pagātnes slogu. Romāns “Aka” ir nenotikušas mīlestības stāsts uz mūsdienīgi pastorālās dabas fona, pats liriskākais Ezeras darbs.

Romāns “Aka” pāraug pagātnes dramatisma caurstrāvotā vēstījumā, kur varoņu tiesības uz personisko laimi nonāk sadurā ar sievietes pienākuma jūtām pret ģimeni. Ieskanas doma par sievietes morāles normām, par viņas psiholoģijas īpatnībām, par iekšējās harmonijas meklējumiem, kas tik raksturīgi Regīnas Ezeras darbu problemātikai. To apliecina ne vien sievietes psiholoģijas pazīšana, bet arī rakstura iekšējai loģikai atbilstoša rīcības motivācija izvēles situācijās.

Regīna Ezera savā romānā “Aka” cenšas rast atbildi uz jautājumu: “Vai labāk būt laimīgai sievietei, bet nelaimīgai sievai vai laimīgai sievai, bet nelaimīgai sievietei?” Tas ir jautājums, kuram atbildi grib zināt jebkura sieviete, tāpēc rakstniece emocionāli atveidojusi sievietes jūtu pasauli.

Apkārtējiem bija grūti izprast viņas domas un dvēseles nemieru, tomēr, manuprāt, grūtāk bija viņai pašai, jo tikai stiprs cilvēks spēj smieties tad, kad gribas raudāt, celties tad, kad miegs nāk, dzīvot, kad tik ļoti nāvi gaidi. Laura ir mūžīgi sapņaina, iegrimusi savā pasaulē, viņas vārdos ieskanas ilgu un pesimisma noskaņas: “Bet ko gan dzīvē iespējams noturēt? Un vai galu galā visa dzīve nav viena vienīga cenšanās un nespēja kaut ko noturēt? ” Varbūt ar šiem vārdiem autore mudina meklēt dzīves jēgu? Kāda bija Lauras dzīves jēga? Vai kāds no mums spētu “redzēt tikai darbu un bērnus, dobes un kastroļus? Sūtīt paciņas un paciest tenkas? Staigāt ar vienu kleitiņu gadiem ilgi un bezpalīdzīgi noskatīties, kā aiziet dzīve?” Laura to spēja, mūžīgās rūpes par apkārtējiem viņai bija svarīgākas par pašas vēlmēm, kaut arī tik ļoti gribējās izkliegt sāpi par netaisnību. Laura ir ārēji stipra, jo sievietei ir grūti nodzīvot ilgus gadus bez mīļotā vīrieša, tomēr Riča ilgie cietumā pavadītie gadi, kuri bijuši Lauras slogs un izsmiekls, nav salauzuši sievieti. Daudzi nosoda sievietes par “aizliegtā augļa” iekārošanu, bet vai viņi maz zina un saprot sievietes jūtu pasauli? Ir jau skaisti, ja izdodas atrast mīļu vīrieti, ar kuru sieviete spēj būt arī laimīga sieva, tomēr tas gadās reti. Tādēļ es gribu strīdēties ar ikvienu, kas apgalvos, ka Laura nebija tiesīga iemīlēt citu vīrieti. Bet vai sievietei nav tiesību būt laimīgai?