Sievietes dvēseles atspoguļojums latviešu rakstnieču dzejā

1888. gadā luga "Atriebēja" iegūst pirmo vietu Latviešu teātra izsludinātajā konkursā, bet protestējošā rakstura dēļ netiek izrādīta.

1905. gadā revolūcijas posmā Aspazija kopā ar Raini aktīvi piedalās dažādos masu pasākumos un raksta iedvesmojošus darbus.

Šveices trimdas gadi (1905. 1920) kļūst par smagu dzejnieces personiskās dzīves traģēdijas laiku.

Šveices trimdas laikā uzrakstītie lirikas krājumi ir spožs sasniegums dzejnieces daiļradē un latviešu lirikā vispār.

1940. gadā sirmā dzejniece izrāda vēlēšnos iekļauties latviešu padomju literatūrā, bet nepagūst.

Dinamika. Patoss. Temperaments. Lepnība. Talants. Tā ir Aspazija. Teiksim precīzāk – Aspazija jaunībā, jo to veco vientuļo sievieti, kura pēc 1940. gada daudzo kaķu sabiedrībā dzīvoja Dubultos, iepretī tagadējam Rakstnieku jaunrades namam, mēs tikpat kā nepazīstam. Laiks pēc 1940. gada bija tāds, ka labākais, ko latviešu dzejnieki varēja vēlēties, bija klusi nomirt savās mājās, savā gultā, savā dzimtenē. Īpaši, ja viņiem uz pierēm jau bija iededzināta „buržuāziska” elementa kauna zīme.

Aspazija. Atriebēja. Vaidelote. Sarkanās puķes. Sidraba šķidrauts. Emancipācija. Vētras zvans. Kāda dinamika šais nosaukumos vien. Dvēsele, jā. Bet tā nav harmoniskā, pret pasauli goddevīgā, bāreniskā dvēsele, kādu pieņemts uzskatīt par latvisku. Ar Aspaziju latviskā gara pasaule tiecas izlauzties pati no sevis. Ar nacionālu pašapliecināšanos vien Aspazijai ir par maz. Laiks prasa sintezēt nacionālo ar vispārcilvēcisko. Vēlāk to izdara Rainis, sevišķi savā dramaturģijā. Taču tā saucamās rainiskās dramaturģijas aizsācēja ir Aspazija, kuras lugas savukārt sakņojas šilleriskajās un baironiskajās tradīcijās. „Savu tautu dziļi mīlu, esmu karsta nacionāliste. Taču pilsoņu mērķi ir par maz,” kādā intervijā 1932. gadā Aspazija saka. Šais „ķīmiskajās reakcijās”, kas raudzē latviešu nacionālo literatūru, Aspazija ir tas nepieciešamais ferments, tas Visuma, Kosma, vispārcilvēciskā garīguma elements, kas tik nepieciešams lielai literatūrai. Ja, piemēram, Brigaderes darbu vispārcilvēciskās vērtības izaug no nacionāla kolorīta, nacionālas konkrētības un folkloristiskas mentalitātes, tad Aspazija – gluži otrādi – ar kosmisko, vispārcilvēcisko Dvēseles dinamiku bagātina nacionālo momentu, paplašina to. Pieminēju Brigaderi, jo grūti nesalīdzināt abas zemgalietes – dižākās starp latviešu rakstniecēm. Viena – romantiķe, otra – reāliste, viena nepacietīga, otra – panesīga, viena – „lielo līniju” priesteriene, otra izstrādātu raksturu, detaļu meistariene. Dzīvē abu attiecības ir paviršas un vēsas, arī kritika veicina abu lielo rakstnieču atsvešināšanu.

Slavējot Brigaderi, Līgotņu Jēkabs nespēj neiekost Aspazijai: „Brigaderes darbi nav nekādas sarkanās pujenes vai kliedzošas pelargonijas, bet gan latviski liriski dzelteni vizbuļi.” Neredzēt literatūras procesu kopumā un atsevišķu rakstnieku vietu tajā, acīmredzot ir latviešu kritikas tradīcija.

Aspazija ir ļoti spilgta personība, romantiķe, kura pauž sabiedrībai nozīmīgas idejas un atspoguļo sievietes dvēseles pārdzīvojumus savā dzejā. Par cik viņa jau agrā bērnība sastopas ar sev lielu pretrunu, par to, ka sievietes nav spējīgas savus lēmumus pieņemt pašas, Aspazijā rodas neglābjama kāre pārkāpt šim uzskatam un pierādīt sievietes dabas patieso būtību. Viņā mīt milzīgas ilgas pēc garīgām vērtībām. Viņa ir tik tālu nomākta par tā laika uzskatiem par sievietes būtību, ka viņai jau sāk šķist, ka laulības tā ir prostitūcija, kurā sievietes atdodas par naudu un mantām, bez jūtām, bez nekā. Vecāki par viņām noslēdz darījumu un viņas ir bezspēcīgas fakta priekšā. Vilšanās mīlest;ibā Aspazijā rada pārliecību, ka sievietes tiek izmantotas un pazemotas, un ar saviem dzejoļiem uzsāk cīņu par sievietes tiesībām.. Aspazijas dzeja ir tīra no politikas. Tā pauž vēlmi cīnīties un nekad nepadoties. Viņas dzejoļi rada stipras, rūdītas sievietes tēlu, taču dziļi sirdī arī šī sieviete vēlas tikt mīlēta un lolota.