Simbolisms: mākslas virziens un galvenās iezīmes

Runājot par mākslu, jānorāda, ka viduslaiku apziņai jebkura lieta zaudētu savu jēgu, ja tās nozīmi izsmeltu tiešā funkcija ārējā forma. Šī izjūta bija fons, kas izraisīja simbolisko domāsanu, kura dominēja teoloģijā un makslā. To pauž jau vārda “simbols” etimolģija, proti, tā ir līguma zīme, norādījums uz zaudēto vienību, augstāko un apslēpto realitāti. Dievam nekas nav tukšs, tāds, kam nebūtu jēgas.

Simboliskā domāšana izstrādāja pasaules tēlu, kas bija vienots, stingrs un iekšēji nosacīts, turklāt daudz lielākā merā, nekā to spēja panākt dabas zinātniskā domašāna. Tā ietvēra sevī gan dabu, gan vēsturi, ieviešot tajās nemainīgu kārtību, arhitektonisku kompozīciju un hierarhisku subordināciju. Simbolu saistība paredz augstākā un zemākā klātbūtni: vienādas nozīmes lietas nevar būt simboli viena otrai; tās norāda uz trešo, kas atrodas augstākā pakāpē. Simboliskajā domāšanā lietas izveido bezgalīgi daudzveidigas attiecības. Nekas nevar atrasties tik zemu, lai tas nerunātu par augstākām lietām un neslavinātu tās. Piemēram, valrieksts apzimē Kristu: saldā vidusdaļa dievišķo dabu, ārējā stingrā miza cilvēcisko, cietā čaumala krustu.Rokas mazais pirksts izsaka ticību un labo gribu, bezvārda pirksts nožēlu, vidējais žēlsirdību, rādītājpirksts skaidru prātu, īkšķis dievišķumu.Visas lietas atbalsta un uzturdomāšanu ceļā uz mūžību: tās visas pakāpi pa pakāpei slavina cita citu. Katrai būtnei ir augsta ētiska un estētiska nozīme, katrs tēls harmonisks simbolu akords.

Daba koki, minerāli, augi utt.Tapēc vidusslaikos lielu popularitati iemantoja lapidāriji, florāliji un bestiāriji. Kristu saistīja ar vīnogu ķekaru, Mariju ar olīvu, lilliju, rozi; ļaunumu pauda ābols. Dzīvnieki galvenokārt pauda ļaunos spēkus: strauss bija grēks, ēzelis baudkāārība, suns melīgggums, skorpions, kas kož pats sev astē, melīgums, jūdi utt.; fantastiskie zvēri tika saistīti ar velnu.

Pasaule pati par sevi ir nosodāma, bet sakarā ar simboliem tajā var atrast vertību.Simbolu nozīme ir arī tīri ikdienišķiem darbiem, jo viss profānais ir saistīts ar svēto.Amatnieka darbs mūžīgā Vārda rašanās un iemiesošanās, dvēseles savienība ar Dievu. Pat starp debesu mīlestību un zemes mīlestību nodibinās simboliska saistība. Simbolisms paver mākslai visu reliģisko tēlu bagātību, ko var izteikt ar krāsu un skaņu palīdzību. Šī neuzskatāmība un nenoteiktība deva iespēju rasties dziļām intuitīvām atskarsmēm ticības sfērā, pietuvoties neizpaužamajam.