Sofistika: sengrieķu sofistu mācība un tās kritika

Pretstatā sengrieķu natūrfilosofijai, kas tiecās izzināt pasauli, rast atbildes uz jautājumiem par tās pirmpamatiem, uzbūvi, formu un tapšanas principiem, sofistu uzmanības centrā izvirzās cits problēmu loks – cilvēka dvēseles un izzinošās aktivitātes problēmas.

Dominējošās tēmas sofistu filosofijā saistās ar cilvēku – politika, ētika, audzināšana, reliģija, valodas, literatūra, izziņa.

Sofistika veido pāreju no natūrfilosofiska pasaules skaidrojuma uz pašizziņu.

Sofisti noraida vecās, ar aristokrātiju saistītās tikumiskās normas, cenšoties rast jaunas – tādas, kas vairāk atbilstu tā laika garam.

Vārds “sofistika” jau šā virziena rašanās un pastāvēšanas laikā bieži vien uztverts ar nepatiku un nicinājumu. Parasti to attiecina uz cilvēkiem, kas citus mēģina pārliecināt par acīmredzami neiespējamo, uz politisko demagogu vai uz kādu citu, kas vienkārši “kuļ tukšus salmus”, turklāt tādā veidā mēģinot gūt kādu labumu, kaut gan pats vārds neizsaka neko sliktu – “sofists” nozīmē gudrais, gudrības skolotājs.

Pēc mūsdienu speciālistu domām, sofisti sengrieķu kultūrā veikuši īstu garīgo revolūciju, iespaidojot arī valodas attīstību, literatūru un tā laika vēsturnieku (Hēradots, Tūkidīds) darbību.

“Cilvēks ir visu lietu mērs,” apgalvo viens no pazīstamākajiem sofistiem – Protagors.

Sofisti kā krīzes laikmeta domātāji nespēj viennozīmīgi apliecināt šos grieķiskā pasaules skatījuma ideālus, gluži pretēji – viņi sēj skepsi, nedrošības un neziņas izjūtu. Viņi meklē jaunas iespējas, lai apliecinātu cilvēcību, tādā veidā gūstot atbalstītājus domājošajā sabiedrības daļā un ienaidniekus to vidū, kuri viņu darbībā visupirms saskata pastāvošas kārtības un tikumības grāvējus.