Kas ir staipekņi?
Staipekņi ir viengadīgi vai daudzgadīgi mūžzaļi lakstaugi, kas vairojas ar sporām. Tiem ir gulošs vai pacils, ložņājošs stumbrs - rizoms, no kura paceļas vairāki vertikālie zari. Uz tiem attīstās strobili - iegarenas vārpiņas, ko veido sporofilu sastati un sporangiji ar sporām. Jauni strobili ir zaļā krāsā, bet pirms sporu izbiršanas tie kļūst dzelteni. Vertikālos un horizontālos zarus klāj nelielas spicas, asas vai zvīņveidīgas lapiņas. Pie augsnes staipekņi piestiprinās ar saknēm. Augu attīstības ciklā dominē bezdzimumpaaudze (sporofīts). Sporas pēc izsēšanās veido dzimumpaaudzi- gametofītu-, kura veiksmīgai attīstībai nepieciešama saskare ar mikorizu. Gametofīts var attīstīties augsnē, tad tā attīstība noris vairākus gadus. Gametofīta attīstība uz augsnes nodrošina tā nobriešanu vienas sezonas laikā. Dažu staipekņu sugu attīstība no sporas līdz sporai var ilgt pat 30 gadus, tāpēc izplatīta ir to veģetatīvā vairošanās ar īpašu pumpuru palīdzību. Mūsdienās staipekņus (biežāk gan to sporas) izmanto homeopātijā un farmakoloģijā.
Latvijā sastopamās staipekņu sugas
Staipekņu rinda ietilpst staipekņu nodalījuma staipekņu klasē. Rindā ir divas dzimtas - staipekņu un apdziru dzimta. No staipekņu ģints (staipekņu dzimta) Latvijā sastopamas trīs sugas - gada staipeknis, vālīšu staipeknis un mainīgais staipeknis. Latvijas dabā ir izplatīta arī viena suga no staipeknīšu ģints - palu staipeknītis. No plakanstaipekņu ģints pie mums satopamas divas sugas - parastais plakanstaipeknis un trejvārpu plakanstaipeknis. Latvijā sastopams arī Zeilera plakanstaipeknis. No apdziru ģints (apdziru dzimta) mūsu mežos aug apdzira . Visas Latvijā sastopamās staipekņu sugas ir aizsargājamas, tāpēc to izmantošana dekoratīviem nolūkiem ir aizliegta.
Staipekņu raksturīgās augšanas vides
Gada staipeknis nav cimperlīga suga, izplatīta dažādos mežu tipos. Pie mums sastopams bieži visā valsts teritorijā ēnainos, mitros skujkoku un platlapju - skujkoku mežos, arī mežmalās un izcirtumos. Šī suga bieži veido tīraudzes. Vālīšu staipeknis izplatīts mērenajā un ziemeļu klimatiskajās joslās. Latvijā - diezgan bieži visā, sausos skujkoku mežos, platlapju - skujkoku mežos, izcirtumos, mežmalās. Palu staipeknītis pie mums atrodas tuvu tā izplatības austrumu robežai, tāpēc sastopams izretināti un nevienmērīgi. Tā raksturīgais biotops ir mitras, smilšainas vai pārpurvotas ezeru un upju palienes un purvi, galvenokārt pārejas, kā arī augsto purvu malas. Augs sastopams arī grāvmalās. Palu staipeknīša atradnes Latvijā galvenokārt koncentrētas Piejūras zemienē, ap vairākiem Rīgas ezeriem, taču retāk citur Latvijā. Parastā plakanstaipekņa biotops ir sausi skujkoku meži. Tas izplatīts ziemeļu un mērenajā klimata joslās. Pie mums ne pārāk bieži silos, upju -Gaujas un Daugavas- baseinos, arī Rīgas līča kāpu joslā. Trejvārpu plakanstaipeknis, kas ir tipisks sausu skujkoku mežu un izcirtumu augs, Latvijas teritorijā satopams reti un ir izplatīts nevienmērīgi tāpat kā palu staipeknītis. Vairāk atradņu konstatētas Piejūras zemienē, Latvijas vidusdaļā un austrumdaļā, kā arī dienvidos. Zeilera plakanstaipeknis arī sastopams galvenokārt sausos skujkoku mežos, izcirtumos un mežmalās, pie mums sastopams salīdzinoši reti, un izplatīts visā teritorijā. Apdzira ir izplatīta pat vairākos kontinentos- Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā, tai konstatētas atradnes arī Austrālijā. Latvijas teritorijā apdzira ir izplatīta ne pārāk bieži, taču vienmērīgi. Šis augs sastopams ēnainos, mitros skujkoku, vairāk egļu, un skujkoku - lapkoku mežos. Suga konstatēta arī pārejas purvos kur ir mitrs un izcirtumos.
Pārskats par Latvijas staipekņu sugu raksturīgajām pazīmēm.
SugaPazīmes
Gada staipeknis Gada staipeknis ir daudzgadīgs, zaļš lakstaugs ar ložņājošu, dakšveidīgi zarainu stublāju un pacilus vai stāviem, 5 - 20 cm gariem zariem. Aplūkojot to lapojumu, redzamas gada pieaugumu joslas. Sporangiju kopas zaru galos, pa vienai, 3 - 4 cm garas. Sporas nogatavojas no jūlija līdz septembrim. Aug ēnainos mitros skujkoku un platlapju skujkoku mežos, izcirtumos, šaurlapju mežos, mežmalās. Veido arī tīraudzes.
Mainīgais staipeknisVienīgā atšķirība no gada staipekņa-raksturīgi izteikti vertikālo zaru sašaurinājumi.
Vālīšu staipeknisLapiņas galā gaišs matiņš, tāpēc zari izskatās pelēkzaļi. Sporangiji veido vārpiņas vertikālo zaru galos. Viena zara galā parasti divas vai vairāk vārpiņas.
Palu staipeknītis Palu staipeknītis ir daudzgadīgs, retāk viengadīgs, dzeltenzaļš lakstaugs, kura ložņājošais stublājs ir tikai 1 - 15 cm garš un cieši pieguļ substrātam. Tā zari stāvi, pa lielākai daļai 2 - 5 cm gari. Sporangiju kopas pa vienai zaru galos, 1 - 3 cm garas. Sporas nogatavojas augustā, septembrī. Augs sastopams reti ezeru piekrastēs un purvos, kur uz minerālzemes nav citas veģetācijas. Galvenokārt Latvijas rietumu un vidus daļā, reti. Ir valsts aizsardzībā.
Parastais plakanstaipeknis Parastajam plakanstaipeknim zari ir izplesti plati vēdekļveidīgi; zaru mugurpuses lapas lancetiskas, vēderpuses – trīsstūrainas, 3 - 5 reizes īsākas par mugurpuses lapām. Sporangiju kopas pa 2, retāk pa 1 vai 4 - 5 sānzaru galos. Trejvārpu staipeknim zari blīvos pušķos, to mugurpuses un vēderpuses lapas lancetiskas, apmēram vienādā garumā. Sporangiju vārpas pa lielākai daļai pa3 - 4. Parastais plakanstaipeknis galvenokārt sastopams Daugavas un Gaujas baseinā, Rīgas jūras līča kāpu joslā, bet trejvārpu staipeknis galvenokārt Piejūras zemienē, retāk
Trejvārpu plakanstaipeknis Vertikālie zari veido pušķus, raksturīgas dorsālās, ventrālās, laterālās lapiņas. Dorsālās un ventrālās lapiņas ir lancetiskas, 2 - 4 mm garas. Strobili, parasti 3 - 4 vārpiņas, izvietoti uz kātiņa viduszaru galos.
Zeilera plakanstaipeknis Vertikālie zari veido skrajus pušķus. Dorsālās lapas lancetiskas, ventrālās nedaudz īsākas, lancetiskas vai trīsstūrainas. Strobili arī uz kātiņa viduszaru vai sānu zaru galos.
ApdziraLapiņas tumši zaļas, piekļāvušās zariem. Sporangiji atrodas lapu sazarojumā. Raksturīgs zaru dihotoms zarojums.
