Tolerance
Plašākā nozīmē tolerance jeb iecietība ir īpašība, kura pieļauj, ka citiem ir savs, no jūsējā atšķirīgs viedoklis, kuru tie apliecina. Tas prasa zināmu prāta atbrīvotību un spēju izprast citus. Tāpat nepieciešams noslāpēt augstprātību un būt spējīgam saprast, ka neuzskati sevi par vienīgo, kam taisnība. Mēs visi esam cilvēki un ieņemam dažādus amatus, tāpēc tolerance ir nepieciešama, gan reliģijā, gan darbā ar cilvēkiem un skolās
Vatikāna II koncils deklarē, ka cilvēka personībai ir tiesības uz reliģisko brīvību. Šādā veidā brīvība nozīmē to, ka visiem cilvēkiem ir jābūt brīviem no piespiešanās vai no atsevišķu cilvēku, vai no sabiedrības apvienību un kaut kādas cilvēcīgas varas puses. Tā, lai reliģiskajās lietās neviens netiktu spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu un nevienam netraucētu rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu, privāti un publiski, viens pats vai kopēji ar citiem – pienācīgās robežās. Tiesību uz reliģisko brīvību pamats ir pašas cilvēka personas cieņa, ko mēs pazīstam gan pateicoties atklātam Dieva vārdam, gan ar savu prātu. Šīm cilvēka personas tiesībām uz reliģisko brīvību ir jābūt atzītām juridiskā līmenī. Tomēr Vatikāna II koncils uzsver, ka reliģiskā brīvība un tolerance nav kā visatļautība, bet gan tai ir jābūt cieši saistītai ar ētiskām un sabiedriskām normām.
Tolerance parasti nozīmē iecietību un pacietīgu atturību ļaunuma klātbūtnē, kuru nav iespējams novērst. Savukārt ar reliģisko toleranci tiek saprasta iecietība un attieksme pret citām reliģijām un citu reliģisko pārliecību cilvēkiem, tāpat kā pret savu reliģiju. Tas nozīmē necensties iespaidot citu reliģiju sekotājus, un necensties viņus atturēt ne no privātas, ne no publiskas savas reliģiskās pārliecības piekopšanas.
Dažādas Eiropas valstis atšķirīgi risina līdzās pastāvēšanas jautājumus- uzsverot toleranci. Mūsuprāt, tolerances stāvokļa panākšanas un uzturēšanas priekšnoteikums ir privātā un publiskā nošķīrums, kad līdzīgi franču izpratnei tiek uzcelts „žogs” starp neitrālo politikas sfēru un dažādu indivīdu priekšstatiem par labo un ļauno. Tādējādi publiskajā sfērā saglabājās jomas, kas skar pilsoņu intereses, par kurām ir iespējams iegūt racionālu un, kas paredz to periodisku novērtēšanu un pārskatu.
Skolas gaita ieņem nozīmīgu vietu katra cilvēka dzīvē. Lielākoties cilvēks skolā kļūst par pilntiesīgu sabiedrības locekli, tāpēc personības izaugsmes izpēte ir svarīga pedagoģiskā procesa sastāvdaļa. Pašreiz izveidojusies situācija no katra cilvēka prasa kompetenci, vēlēšanos darboties, uzņēmību, tolerance pret citādi domājošiem, izpratni un gatavību dažādu sociālo jautājumu risināšanā u.t.t.
Katra skolēna personība ir unikāla un neatkārtojama, tai ir individuālas iezīmes visās attīstības sfērās, tāpēc skolas uzdevums – nodrošināt tādus apstākļus katra skolēna attīstībā, lai būtu iespēja sasniegt maksimāli augstāku līmeni, balstoties uz individuālajām interesēm un individuāli tipoloģiskajām īpatnībām.
Mūsdienu sabiedrība ir ļoti atšķirīga no tās, kas bija agrāk. Laiks nestāv uz vietas, viss mainās. Nav noslēpums, ka šodien cilvēki ir daudz neiecietīgāki, nesaprotošāki, nekaunīgāki pret citiem, viņi palikuši rupjāki, neaudzinātāki, brīvdomīgāki un iedomājušies, ka var un drīkst visu. Tas viss rada domstarpības starp dažādām tautām, rasēm, reliģijām, paaudzēm utt.
Pašreizējā situācijā, kad pasaulē visu drīkst, robežas starp dažādām valstīm ir atvērtas, cilvēki pārceļo no vienas valsts uz citu. Ķīnieši pārceļo uz Eiropu, tāpat arī melnie, arābi u.c. Un kas tad viņus šeit īsti sagaida? Viņus bieži vien diskriminē, nepieņem, apceļ, dažreiz pat iekausta, nolamā visiem iespējamiem lamu vārdiem un vēl visādi citādi pazemo. Un par ko tad tas viss ir? Kāpēc daži cilvēki iedomājas, ka viņi ir labāki par attiecīgo personu? Un, pat ja viņi uzskata, ka ir labāki, vai viņi sevi uzskata par Dievu, ka atļaujas sodīt citus? Tā ir nepieņemama visatļautība, neaudzinātība un neiecietība citam pret citu, kas kļūst aizvien izplatītāka, un neviens vairs par to nebrīnās. Agrāk cilvēks reti, kad kaut ko tādu varēja izdarīt.
