Tolerance un reliģiskā brīvība: Vatikāna skatījums un mūsdienu sabiedrība

Vatikāna II koncils deklarē, ka cilvēka personībai ir tiesības uz reliģisko brīvību. Šādā veidā brīvība nozīmē to, ka visiem cilvēkiem ir jābūt brīviem no piespiešanās vai no atsevišķu cilvēku, vai no sabiedrības apvienību un kaut kādas cilvēcīgas varas puses. Tā, lai reliģiskajās lietās neviens netiktu spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu un nevienam netraucētu rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu, privāti un publiski, viens pats vai kopēji ar citiem – pienācīgās robežās. Tiesību uz reliģisko brīvību pamats ir pašas cilvēka personas cieņa, ko mēs pazīstam gan pateicoties atklātam Dieva vārdam, gan ar savu prātu. Šīm cilvēka personas tiesībām uz reliģisko brīvību ir jābūt atzītām juridiskā līmenī. Tomēr Vatikāna II koncils uzsver, ka reliģiskā brīvība un tolerance nav kā visatļautība, bet gan tai ir jābūt cieši saistītai ar ētiskām un sabiedriskām normām.

Tolerance parasti nozīmē iecietību un pacietīgu atturību ļaunuma klātbūtnē, kuru nav iespējams novērst. Savukārt ar reliģisko toleranci tiek saprasta iecietība un attieksme pret citām reliģijām un citu reliģisko pārliecību cilvēkiem, tāpat kā pret savu reliģiju. Tas nozīmē necensties iespaidot citu reliģiju sekotājus, un necensties viņus atturēt ne no privātas, ne no publiskas savas reliģiskās pārliecības piekopšanas.