Vai Minhauzens ir Melis?
Teorētiski – jā. Viņš izdomāja savu dzīvi, tādu kā paralēlo pasauli. Pasauli, kas palīdzētu īstajai. Tādu kā ilūziju dzīvi.
Viņam patika iedomāties, ka ir bagāts, ka viņam pieder daudz zemes, tā ir skaista un bagātīga, ka viņš ir karalis. Īsta leijpurtija ! Bet vai tad tie ir meli ? Manuprāt, katram cilvēkam vismaz reizi dzīvē ir gribējies būt bagātam. Katrs taču vismaz reizi mūžā ir iztēlojies, ka ir karalis, ķēniņš vai princese. Un, manuprāt, katram ir sava ilūziju pasaule – sava leijpurtija. Vieta, kur izbēgt no ikdienas. Cilvēks, kas ir nabadzīgs, iztēlojas, ka ir ķēniņš, kuram pieder bagātības, pasakainas zemes, vientuļam cilvēkam ir daudz draugu iztēlē. Katram cilvēkam kaut kā pietrūkst. Un to viņš kompensē savā iztēlē, jeb – tā sauktajos nomodu sapņos.
Minhauzens bija nabadzīgs, un viņš savā iztēlē kompensēja to ar savu zemi. Es nedomāju, ka viņš bija melis. Drīzāk – dīvainis. Dīvainis mūsdienu cilvēka uztverē. Jo mums šķiet, ka izpaust savas ilūzijas, izvilkt savus sapņus dienasgaismā – tas ir dīvaini.
Mūsdienu cilvēki kļuvuši tik nocietināti ! Tik neuzticīgi cits citam, ka vairs nespēj atšķirt melus no vienkāršām, nevainīgām ilūzijām ! Un tie retie, kas tomēr uzdrošinās savas ilūzijas izpaust skaļi, tiek turēti par meļiem. Cilvēki paši vairs neapzinās, ka sapņo, tik liela aizņemtība valda ! Bet tie, kuri apzinās, ka sapnis ir un paliek sapnis, tiek nodēvēti par meļiem.
Es domāju, ka sapņot – tas ir legāli. Melot – tas nav legāli. Tātad – Minhauzens nebija melis, jo var arī sapņot acīm vaļā. Skaļi sapņot !
