Valdemārs Tone

Tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk par šo, man pirmoreiz dzirdēto, gleznotāju. Es vēlos uzzināt cik daudz darbus gleznotājs savā dzīvē ir uzgleznojis un es ceru, ka es to arī uzzināšu jo man tas patiešām interesē. Vēl vēlos uzzināt kur gleznotājs ir mācījies, kā viņš kļuvis slavens un ievērojams, un kādēļ viņš ir pieminēts Anšlava Eglīša romānā „Pansija pilī”. Šo referātu rakstot ceru, ka arī uzzināšu sev interesējošās lietas, kaut ko arī kādreiz atcerēšos par viņu un es ceru, ka man šis referāts būs garš, izsmeļošs un viegli saprotams. Tā kā es gleznot īpaši labi nemāku tad man ir interesanti paskatīties uz citu darbiem, gūt idejas saviem zīmējumiem vai vienkārši papētīt skaistus, talantīgu cilvēku darbus un novērtēt tos no sava viedokļa, un uzzināt arī citu viedokļus.

Pabeidzis šo ciklu, V. Tone no jauna pievēršas dabai.

1923. un 1924. gadā, kad lielākā daļa jauno mākslinieku vēl aizraujas ar kubismu, V. Tone jau glezno klusās dabas ar monumentālām māla vai fajansa krūzēm, kuras ietver smagi drapējumi. Pāri slīdoša gaisma it kā izrauj no telpas vispārējās tumsas atsevišķu priekšmetu fragmentus, augļus, saknes. Arī kolorītā šajās klusajās dabās vērojami asāki kontrasti, liekot, piemēram, uz kopējā dzelteni zaļā fona dekoratīvi izcelties brūni sārtam un koši zilam traukam. Šo paņēmienu mākslinieks bieži izmanto savos portretos.

Portretos, kas gleznoti ap 20. gadu vidu, mākslinieks

Sākot ar 20. gadu beigām, V. Tones portretos sāk

dominēt dažu sieviešu tēli, kas atkārtojas aizvien jaunās kompozicionālās un koloristiskās variācijās, taču gandrīz nemainīga paliek viņu portretiskā tēla iekšējā noskaņa. Visvairāk šajos portretos atkārtojas „Anna” un „Ilze”, no kurām nedaudz atšķiras vitāli aktīvākā „Elga”. Šajā noskaņu un tēlu diapozonā tiek ietverti arī vairāki konkrēti portretu gleznojumi (<>, 1932, <>, 1934, <>, ap 1935, 1938).

1939 u.c.). Reizēm darbi, kuros attēlota Anna, ieguvuši arī citus nosaukumus („Pie loga”, 1932; „Guļošā”, 1935). Tas ir jaunas, domīgas sievietes tēls ar it kā sevī vērstu skatienu. Parasti V. Tone viņu attēlo līdz ceļiem, galva ar šauro seju, ko ieskauj melni mati, noliekta uz leju. Sieviete it kā ieklausās sevī. Tikai vienā no daudzajiem variantiem viņas acis raugās tieši pretī skatītājam. Šos portretus nevar saukt par noskaņas portretiem, jo atbilstoši mākslinieka paša garīgās pasaules struktūrai tie tiecas izzināt cilvēka tā nemainīgo būtību. Krāsas, kādas tiek risināts Annas portrets, koši dzeltens, sarkans, klusināti okerīgs un violeti rožains, katrreiz veidojot jaunu gammu, ir it kā nebeidzamas gleznieciskas vīzijas par vienu un to pašu parādību, kas savā bagātībā nav izsmeļama. Figūra, bet īpaši seja šajos variantos vienmēr ir daļēji noēnota. Gaisma, kas spīd pāri Annas pleciem, izzinoši ielaužas noslēgtajā telpā un cilvēkā, liekot uzliesmot krāsām kā neizteiktam vārdam un noklusētai domai. Krāsu slāņi, mirdzot cits caur citu un sakūstot kopā it kā laika zoba skartā faktūrā, piešķir šim tēlam zināmu irealitāti.