Valdemārs Tone: latviešu aktiera dzīves ceļš

Viens no ievērojamākajiem starpkaru laika portretistiem, intīma portreta meistars. 1920.gadā raksturīgi eksperimenti kubisma ietekmē. Būtiski vecmeistaru (Leonardo da Vinči, Rembranta) iespaidi, īpaša interese par faktūru, kolorītu, apgaismojumu, 1930.gados izteikts gleznieciskās ekspresijas kāpinājums. Gleznojis savus sieviešu ideāltēlus Annu, Ilzi, Elgu, portretējis latviešu inteliģences pārstāvjus, sabiedrības dāmas, dažkārt pievērsies dubultportretiem. Gleznojis arī klusās dabas, darinājis lielformāta ogles zīmējumus uz audekla.

1944.gadā emigrējis uz Vāciju, kopš 1949.gada dzīvojis Londonā.

Tones daiļradē īpaši izceļami divdesmito gadu kubistiskie meklējumi un trīsdesmito gadu portreti, it sevišķi sievišķīgi apgarotās Annas, kuru modelis bija topošā gleznotāja Anna Dārziņa. Pretēji ierastajām tradīcijām Tone jaunās sievietes tēlā nemeklēja ārējo līdzību: “Annas nav portreti, tās ir gleznas — kompozīcijas ar cilvēku, ko veido krāsas ar gaismām un ēnām.” Lūk, kāds meistars saglabājies pašas Annas atmiņās: “Iedomājieties slaidu vīru ar jaunekļa augumu — iegarenu seju un nopietnu pētošu skatu — tas ir Tone pirmā acu uzmetienā. Cik vien ilgi es viņu atminu, šis pirmais iespaids nekad nemainījās, laikam jau Tone bija savā ārējā parādībā radniecīgs Dorianam Grejam. Šķiet, ka viņš nekad nepalika vecāks, neieguva nevienu lieku mārciņu, pat nevienu grumbu, atskaitot tās, kas no dabas piederējās domātājam un filozofam.” Tone bija iekšēja miera pilns, runājot nekad nepacēla balsi, bet viņa erudīcijai un loģikai neviens nespēja turēties pretim. Pat lielais dumpinieks Kārlis Padegs meistara klātbūtnē esot atmetis ierasti nihilistisko toni.

Otrā pasaules kara beigās Tone izšķīrās doties trimdā, zaudējot vai visu iepriekš sasniegto. Darbnīcā palika daudzas vairāk nekā divdesmit gados radītās gleznas, zuda profesora tituls, bija jāšķiras no labākajiem draugiem Ubāna un Teodora Zaļkalna.