Veļu laiks

Latviešu kultūra un tās mantojums ir ļoti plašs un skaists. Daudzās vietās pat tiek uzskatīts, ka latviešiem ir visbagātākā kultūra, jo mums ir daudz svinamas un svētas dienas.

Ja citas tautas pēc tam, kad viņās tika ieviesta kristīgā ticība, atmeta savas vecās paražas, tad latvieši turpināja svinēt un atzīmēt šīs svētku dienas, lai ko arī citi teiktu.

Veļu laiks ir veca tradīcija, kas vēl ir saglabājusies līdz mūsdienām, bet tikai dažās Latvijas vietās. Mūsdienu cilvēkam nav tik daudz laika, lai viņš svinētu vai atcerētos šīs svētās dienas un tāpēc svinēšana turpinās tikai dažās noteiktās vietās.

Latviešiem viņu tradīcijas ir ļoti svarīgas, jo ir bijuši laiki, kad tas viss tika aizliegts, bet arī tajā laikā cilvēki centās uzturēt šīs tradīcijas pie dzīvības.

Veļu laiks ir ļoti mierīgs laiks, pat ja cilvēki to neapzinās šajā laikā gribas mieru un klusumu un cilvēks var ielūkoties pats sevī un saprast lietas, ko viņš agrāk nevarēja saprast, jo senču gari nāk mums palīgā.

Šis veļu laiks neapzināti ir kļuvis par to laika posmu, kad cilvēki jūtas nomākti, nesaprasti un viņiem rodas vēlme pazust no zemes virsas. Neapzināti, bet cilvēks varbūt vēlas doties līdzi kādam no saviem senčiem prom no šīs pasaules un visām likstām, kas viņam apkārt rodas. Tāpēc arī veļi ierodas pie mums lai varētu mūs mierināt un atklāt mums kādu problēmu atrisinājumu, kas mums ir bijis vajadzīgs.

Bet, lai velis ierastos pie cilvēka, šim cilvēkam bija jāsniedz īpašs ēdiens savam sencim, lai tas būtu apmierināts un saprastu, ka to kāds arī gaida, ka viņš ir vajadzīgs un nav aizmirsts. Bet mūsdienās tam visam vairs nav laika un līdzekļu, lai tā darītu.

Mūsdienu cilvēks ir pieņēmis tik daudz jaunas un neticamas lietas, ka viņš pats vairs nezin, kas ir taisnība un kas ir meli. Vecās tradīcijas un paražas tiek aizmirstas un tiek pieņemtas jaunas, kas nāk no citām vietām un kas ir aizņemtas. Tāda ir mūsdienu cilvēka dzīve un viņš neuzskata, ka viņam vajadzētu kaut ko tādu atcerēties.