Viena diena dzimtcilvēka dzīvē

Brien lat¬vie¬tis pa lau¬ku. No¬mo¬cīts un tukšs viņš sma¬gi el¬po. Tā sirds ir sa¬plo¬sī¬ta, va¬ras māk¬ta. Bargs kungs, bargs ver¬gtu¬ris to sa¬vā dū¬rē žņaudz. Sā¬pēs sa¬mo¬cī¬ti vaib¬sti, skum¬ju pie¬li¬ju¬šas ro¬kas. Tā ba¬sās kā¬jas mirkst auk¬stā rī¬ta ra¬sā.

Bez pa¬ša dār¬gā¬kā bez cie¬ņas, sa¬prat¬nes un līdz¬cie¬tī¬bas dzim¬tcil¬vēks ci¬lā ar¬klu muiž¬kun¬ga tī¬ru¬mā. Jau pirms sau¬les viņš ir piec¬ēlies un nā¬cis šurp. Ar sma¬gu gal¬vu ie¬jūdz brū¬no ķē¬vi, kas ne¬gri¬bī¬gi pa¬do¬das viņa raup¬ja¬jām plauk¬stām. Kā gan gri¬bē¬tos lekt zir¬gam mu¬gu¬rā un aulēk¬šiem pa¬zust no va¬ga¬ra re¬dzī¬ga¬jām acīm! At¬tur bai¬les no no¬ķer¬ša¬nas un var¬mā¬ku sods. Viņš ir pie¬kalts šai vie¬tai un sa¬vai gļē¬vu¬lī¬bai. Pie¬ra¬dis pa¬ciest pā¬ri¬da¬rī¬ju¬mu, dzimtcilvēks bez jū¬tām da¬ra sa¬vu dar¬bu. Cie¬tiem so¬ļiem viņš se¬ko brū¬na¬jai ķē¬vei, kas tiek vēr¬tē¬ta augst¬āk par vi¬ņu. Tā ir skais¬ta un spē¬cī¬ga. Bet vi¬ņai ne¬kad nav bi¬ju¬si sa¬va gri¬ba, ko diž¬cil¬tī¬gais va¬rē¬tu at¬ņemt. Vi¬ņa ir no¬pir¬kta...tā¬pat kā dzim¬tcil¬vēks.

Nā¬koš¬gad ša¬jā aug¬lī¬ga¬jā zem¬ē no¬brie¬dīs sma¬gas la¬bī¬bas vār¬pas.

Pa¬va¬sa¬ra dzes¬trums ap¬vij vi¬ņa lo¬cek¬ļus, bet viņš ne¬jūt auk¬stu¬mu.