Viena diena dzimtcilvēka dzīvē
Brien latvietis pa lauku. Nomocīts un tukšs viņš smagi elpo. Tā sirds ir saplosīta, varas mākta. Bargs kungs, bargs vergturis to savā dūrē žņaudz. Sāpēs samocīti vaibsti, skumju pielijušas rokas. Tā basās kājas mirkst aukstā rīta rasā.
Bez paša dārgākā- bez cieņas, sapratnes un līdzcietības- dzimtcilvēks cilā arklu muižkunga tīrumā. Jau pirms saules viņš ir piecēlies un nācis šurp. Ar smagu galvu iejūdz brūno ķēvi, kas negribīgi padodas viņa raupjajām plaukstām. Kā gan gribētos lekt zirgam mugurā un aulēkšiem pazust no vagara redzīgajām acīm! Attur bailes no noķeršanas un varmāku sods. Viņš ir piekalts šai vietai un savai gļēvulībai. Pieradis paciest pāridarījumu, dzimtcilvēks bez jūtām dara savu darbu. Cietiem soļiem viņš seko brūnajai ķēvei, kas tiek vērtēta augstāk par viņu. Tā ir skaista un spēcīga. Bet viņai nekad nav bijusi sava griba, ko dižciltīgais varētu atņemt. Viņa ir nopirkta...tāpat kā dzimtcilvēks.
Nākošgad šajā auglīgajā zemē nobriedīs smagas labības vārpas. Tās būs latvieša sviedriem un asarām dzirdītas. Bet vai viņam kaut viena pienāksies? Ja pazudīs kaut vai vismazākais mieža grauds, viņš saņems sitienus ar ādas pletni. Un, asinīm noplūdis, viņš no jauna ies tīrumā, lai uzartu lauku nākošajai vasarai. Vergojot kunga laukā, paiet laiks, ko varētu izmantot sava mazā, aizaugušā zemes pleķīša kopšanai, kurš nu jau nez cik gadu pamests novārtā kā maizes krāsns, kura jau aizmirsusi karsto svelmi un tikko izceptā kukuļa smaržu.
Pavasara dzestrums apvij viņa locekļus, bet viņš nejūt aukstumu. Galvā iekalta tikai viena doma- par bezgalīgo darbu, kas jāizdara. Pēc aršanas sekos ecēšana, sēšana, tad pļauja un labības vākšana. Aizies visa vasara. Tad sekos rudens ar citiem darbiem kunga tīrumā. Bet arī ziema neatnesīs atpūtu- būs jāgādā malka, lai baronam silti... Bet ko darīt, ja paša istaba izsalusi? Ko tad, ja pats neēdis?..
Dzimtcilvēks atliec galvu atpakaļ, lai ielūkotos saulē- vienīgajā, kas viņu silda. Pelēkie mati nokrīt uz pleciem un atsedz zilās acis un bālo, drūmo seju. Reti latvietis smaida... Viņš smejas pie alus kausa un degvīna pudeles, kad pēc smaga darba sirds alkst pēc atpūtas. Arī viņa kungs pret to neiebilst: lai jau papriecājas, vai tad viņam žēl? Un tā dzimtcilvēks arvien dziļāk iestieg sava jūga purvā.
Smagām kustībām viņš turpina art. Garām aizjāj staltie muižnieka dēli. Kādreiz tieši viņi mantos šo lauku, kurā savu artavu darba ieliks arī latvieša bērni. Šis nav tas liktenis, ko viņš ir vēlējies. Viņš nekad nav gribējis būt ciets un nejūtīgs svešā darbā, nekad nav gribējis priecāties tikai pie pudeles. Nekad nebija domājis, ka par viņa dzīvi lems kāds cits. Viņš zina, ka nav radīts, lai viņu varētu pārdot kā tādu lietu, bet viņš neuzdrošinās to pateikt skaļi. Viņš ir klusi samierinājies ar savu pelēko dzīvi.
Pavisam drīz lauks tiks noarts, dzimtcilvēks no tā aizies, lai atkal atgrieztos. Viņu nepriecēs skaistās miežu vārpas, kas te izaugs. Viņš ar skaudību uz tām noskatīsies un pacietīs visu, kas sekos pēc tam, kad pazudīs pāris sieki labības... Bet viņš vēl nezina, ka reiz būs brīvs, ka reiz izbēgs no šī vāveres riteņa. Nezina, ka varēs aulēkšiem izjāt pasaulē, lai ar īstu mīlestību nolūkotos uz savu paša lauku un priecātos par savu zemi...
