Viena diena dzimtcilvēku dzīvē!

Es pat to neizturētu. Tas ir briesmīgi tā dzīvot.... Tur uz vietas badā nomirtu. Vispār es nevarētu iedomāties, kā tas varētu būt uz savas ādas, jo pat iedomāties es to nevēlētos sajust. Tiešam ir interesanti iedomāties kā?! Mēs par tiem laikiem mācāmies gan vēsturē, gan literatūrā. Lūk, mums pat piemēru rāda pats Merķelis. Kā viņš stāsta par tiem laikiem, lasot pat tirpas pārskrien pār visu ķermeni. Ja es dzīvotu tajā laikā, es vēlētos būt jau gados padzīvojusi tantiņa. Tas izklausās šausmīgi, bet tā ir.....

Kāda tad būtu mana diena dzimtcilvēku dzīvē? Protams, es ilgi pagulēt nevarētu, jau saullēktu sagaidot vajadzēja celties un taisīties lieliem dienas darbiem. Es piecēlos no savas gultas, kura bija divu salmu maisu veida, paņēmu garu no viena auduma izšūtu kleitu un uzmāvu sev mugurā. Paņēmu mazu maizes garoziņu iestiprinājos un devos uz lauku. Protams, es viena nebiju, man bija vīrs, dēls un meita, bet es biju stīva gados padzīvojusi tantiņa.

Nu tā es iedomājos sevi, kā varētu būt man dzīve dzimtcilvēku laikā.