Vientulība sabiedrībā: cilvēka iekšējās izolācijas problēma

Vientulība un sabiedrība. Tās ir divas tik it kā dažādas lietas, tik atšķirīgas, bet tajā pašā laikā tik cieši saistītas. Kādā veidā? Bez tām nevar iztikt, tās iet saskaņoti kā roka ar cimdu. Lai dzīvotu harmonijā cilvēkam ir jāizjūt visu emociju gamma – gan prieks, gan skumjas un gan labais, gan sliktais, tāpat kā vientulība un līdzcilvēki blakus. Cilvēka un sabiedrības mijiedarbību varētu salīdzināt ar saules un auga simbiozi – tā ir savstarpēji izdevīga kopdzīve, no kuras viens otram dod un pats arī ņem, iegūstot arī savu labumu.

Vientulību nevajag uztvert viennozīmīgi kā kaut ko sliktu kā nezāli, kuru jāizravē no sava dzīves dārza nekavējoties. Daudziem izciliem zinātniekiem, dramaturgiem vientulība ir devusi iedvesmu izcilu darbu radīšanai, piemēram, Izaks Ņūtons pusotra gada pavadīja mājās pie mātes, kad Londonā plosījās mēris un bija slēgtas universitātes, un šajos mēnešos izdarīja vairākus ļoti nozīmīgus atklājumu, piemēram, radīja vispasaules gravitācijas likumu.