Vikingu laikmets

Mana darba mērķis sagatavot mācību materiālus par vikingiem – sakopot visus materiālus kopā, jo mācību grāmatās ir tikai pamati, kas jāzina katram skolēnam, taču par vikingiem ir daudz vairāk interesantu materiālu nekā to mums var dot mācību grāmatas, bat tas viss ir izmētāts pa neskaitāmām enciklopēdijām. Tad nu es visu to centos savākt kopā, taču atzīstos, ka visi pieejamie materiāli šeit nav.

Mans darbs sastāv no vairākām nodaļām, kurās es centos no visās grāmatās sniegtās informācijas atrast kopējo un to apkopot: par vikingu laikmetu, sabiedrību, dzīvesveidu, kultūru, kā arī apkopot hronoloģiskos datus.

Nodaļā “vikingu laikmets” esmu sakopojusi galveno informāciju par vikingiem, to izcelšanos un darbību – tas ir ievads visai vikingu vēsturei.

Nodaļā “hronoloģija” ir apkopoti visi svarīgākie gadi vikingu vēsturē.

Vikingiem nebija kompasu, tāpēc parasti viņi turējās tuvu krastam un noteica savu atrašanās vietu pēc pazīstamiem objektiem. Braucot tālāk jūrā, vikingi izmantoja savas zināšanas par pasauli. Viņi novēroja sauli un zvaigžņu stāvokli, vēja raksturu, kā arī migrējošo putnu paradumus. Tomēr, lai cik labi jūrnieki un kuģubūvētāji vikingi arī bija, viņu kuģiem piemita būtisks trūkums – kuģu malas bija diezgan zemas. Tādēļ uz kuģa vienmēr atradās persona, kura smēla laukā ūdeni, taču nereti kuģi tādēļ gāja bojā.

Vikingu laikmeta spilgtākie notikumi saistās ar norvēģu un dāņu sirojumiem, jo sākot ar 8.gs. beigām, ziemeļnieku kuģi regulāri piestāja gan Anglijas, gan Francijas, gan Spānijas krastos. Krastā nonākušie vikingi izpostīja visu: klosterus, pilis, fermas, ieguvuši no vietējiem zirgus, izpostīja arī plašākus apgabalus. Pateicoties vikingu mazajiem kuģiem, viņi varēja aplaupīt ne tikai lielo upju krastus, bet tika tālāk arī pa mazajām upītēm. Rietumeiropa bija politiski sadrumstalota, tādēļ nespēja pretoties vikingu uzbrukumiem. Vikingi turpināja sirot Atlantijas okeānā, Baltijas jūras un Ziemeļjūras piekrastēs, sasniedzot Ziemeļāfriku un Itāliju Vidusjūrā. 846.g. vikingi aplenca pat Romu, taču to neieņēma – tas palika katra vikinga sapnis.

Vikingu pirmo sirojuma vilni noslēdza pāreja uz jaunu taktiku – ne tikai izlaupīt un izpostīt zemes, bet sākt apmešanos iekarotajās teritorijās. 911.g. vikingi panāca, ka Francijas karalis, Kārlis III Vientiesis Senklīrā pie Eptas noslēdza līgumu un piešķīra normaņu vadonim Ralfam (Rollanam) Normandiju kā Francijas hercogisti. Tomēr vikingu uzbrukumi turpinājās un novājinātā Anglijas karalistes bija spiestas atpirkties no sirotājiem, maksājot tiem savdabīgu nodevu – ‘dāņu nauda’, kuru maksāja arī franki.

~ 650.g. pie Grobiņas izveido 2 apmetnes – sveiju un gotlandiešu

793.g. pirmais fiksētais uzbrukums (Lindisfarmas klosteris), oficiālais vikingu laikmeta sākums

794.g. vikingi tiek atvairīti un sakauti (Tinemotas klosteris)

876.g. pirmo reizi vikingi masveidā sāk apmesties uz dzīvi Anglijā

~ 900. 982.g. Egils Skalagrimsons – slavens islandiešu vikings un skalds