RĒZEKNES AUGSTSKOLA
PEDAGOĢIJAS FAKULTĀTE
SVEŠVALODU KATEDRA
Referāts
Vispārīgā pedagoģija
1.KONTROLDARBS
Augstākās profesionālās izglītības studiju
programmas “Svešvalodas (angļu) skolotājs”
nepilna laika studiju 1.kursa studente
Sandra Lobazova
stud.apl.Nr. 04P2221
Rēzekne
2004
1. V.Zelmeņa audzināšanas definīcijas analīze3.lpp.
2. Audzināšanas skaidrojums ar ikdienas metaforu palīdzību4.lpp.
3. Audzināšanas mērķa formulējums5.lpp.
4. Pedagoģiskā procesa struktūrmodelis6.lpp.
5. Pedagoga profesionālās kvalifikācijas shematiska sistēma7.lpp.
6. Bibliogrāfija8.lpp.
„Audzināšana vārda plašākā nozīmē aptver divas savstarpēji saistītas sabiedriskas parādības: iepriekšējo paaudžu pieredzes pārņemšanu un cilvēka personības attīstības mērķtiecīgu vadīšanu.”
V.Zelmenis „Vispārīgās pedagoģijas pamati” (2,5)
Ar pieredzi autors saprot, pirmkārt, zināšanas par apkārtējo pasauli: dabu, sabiedrību, darbu; otrkārt, - prasmes un iemaņas, kas nepieciešamas dažādu atdarināmo un radošo darbību veikšanai; treškārt – uzskatus, pārliecību, estētisko gaumi – visu to, kas nosaka cilvēka intelektuālo (prāta), emocionālo (jūtu) un voluntāro (gribas) attieksmi pret apkārtni un tādejādi veido viņa dzīves pozīciju. Personība ir cilvēks ar savām sociāli nosacītām un individuāli izteiktām intelektuālām, emocionālām un voluntārām īpašībām. Tā izpaužas kā savdabīga psihisko procesu, stāvokļu un īpašību dinamiska sistēma. Būtiskākā personības iezīme ir tās apzinīgums, kas sākotnēji ir tikai savas individuālās esamības apzināšanās, bet pakāpeniski pāraug sabiedriskās atkarības un ar to saistītajā pienākuma apziņā – savas sociālās lomas apjēgšanā. Šādā aspektā bērnu raksturojam kā topošu personību. Personības saturu veido cilvēka vajadzības un intereses, viņa zināšanas, prasmes un pasaules uzskats, spējas, temperaments un raksturs. Personība veidojas un izpaužas sava laikmeta sabiedrisko attiecību sistēmā. Bez pieredzes pārņemšanas un personības attīstības mērķtiecīgas vadīšanas nav iespējams sagatavot jauno paaudzi pilnvērtīgai dzīvei – pacelt to līdz sava laikmeta civilizācijas līmenim. Bez audzināšanas nav iespējams arī sabiedrības progress kopumā. Savukārt sabiedrības attīstības gaitā mainās arī pati audzināšana – tās mērķi, saturs, metodes un formas. Tātad, audzināšana ir objektīva sociāla nepieciešamība – bez tās nav iespējama sabiedrības pastāvēšana un attīstība. Audzināšana kā sabiedriska parādība vienmēr ir sociāli nosacīta, tā atbilst sabiedrisko attiecību raksturam, ko savukārt nosaka ražošanas veids un ražotājspēku attīstības līmenis.
1.att.
Autore audzināšanas procesu asociē ar datorprogrammas radīšanu un nepiekrīt metaforām, kas ietver mākslinieka darbu veidošanu, kā, piemēram, podniecības un skulptūras elementus, jo māla trauks un skulptūra nav tie priekšmeti, kas mūs ietekmē ikdienā, ar kuriem mums ir pastāvīga saskarsme, un kuri, atkarībā no izgatavotāja prasmes, var atvieglot vai sarežģīt dzīvi. Toties programmatūra var krietni atvieglot dzīvi tās lietotājiem, ja tā ir izveidota saskaņā ar prasībām, ar radošu pieeju. Toties nepareizs programmas kods var dažkārt novest pie katastrofālām sekām (iedomāsimies atomelektrostacijas automātisku vadīšanu – neliela kļūda var maksāt ļoti dārgi gan programmas izstrādātājam, gan tās lietotājiem, gan cilvēkiem, kas ar šiem lietotājiem ir saistīti). Tāpat kā programma būs daudzējādā ziņā atkarīga no operētājsistēmas, no programmnodrošinājuma, no paša datora sastāvdaļu specifikas, tāpat arī audzināšanas priekšmets ir atkarīgs no daudziem ārējiem un iekšējiem apstākļiem – sociālās vides, no materiāliem, kas sniegti, no paša audzēkņa rakstura īpatnībām. Programmas radīšana notiek noteiktu standartu un prasību ietekmē, programmētājs nevar pēkšņi izdomāt savus, pilnīgi jaunus likumus. Arī programmas radīšana var dažkārt „izplūst” negaidītās variācijās – stipri atšķirties no sākumā iecerētā, rast jaunus pielietojumus; dažas cerētās funkcijas (iezīmes) būs zudušas, toties klāt nāks jaunas. Atkarībā no programmētāja prasmes, viņa gara darbs var kļūt pazīstams, plaši pielietojams un atvieglot dzīvi tūkstošiem cilvēku viņu ikdienas rutīnā; bet šis darbs var arī kļūt par iemeslu nelaimes gadījumiem vai vienkārši būt nederīgs nevienam.
Audzināšanas mērķa formulējums
Audzināšanas mērķis – radīt pilnvērtīgu sabiedrisko būtni, nodot tai iepriekšējo paaudžu uzkrāto pieredzi, prasmes un zināšanas; izveidojot tās harmonisku iekšējo pasauli un priekšstatus, viedokli par ārējo pasauli.
Mērķa problēma pedagoģijas zinātnē un audzināšanas praksē ir vadošā – no tās atrisinājuma ir atkarīga visa pedagoģiskā darba orientācija. Mērķis nosaka audzināšanas konkrētos uzdevumus un saturu, ietekmē tās ceļus un līdzekļu. Galvenais kritērijs mērķa izvēlē – sabiedrības (valsts) intereses.
Šajā gadījumā audzināšanas mērķis ir daudzpusīgi un harmoniski attīstīta personība, kas ir sabiedriski aktīva. Šāds cilvēks būs sagatavots darbam, un, apguvis saskarsmes mākslu, varēs dzīvot pilnvērtīgu, aktīvu sabiedrisko dzīvi.
Audzināšanas procesā audzēknim tiek veidoti un nostiprināti estētiskie, tikumiskie uzskati. Tomēr ar paaudžu gaitā pārmantotājām atziņām un tradīcijām vien audzināšanas procesā nepietiek. Harmoniskas būtnes attīstīšanas gaitā ir jāattīsta arī tās priekšstati, tās ideāli, mērķi. Tāpat ir jāatklāj viņa spējas un talanti, un, cik iespējams, jāattīsta arī tie; jāvirza audzēknis uz savu spēku, iespēju apzināšanos.
Attieksme pret ārējo pasauli veidojas arī mācību procesā, izziņas procesā. Padziļinot zināšanas, vienlaikus rodas arī problēmas, kas pakāpeniski sasniedz globālus apmērus – veidojas cilvēka pasaules uzskats. Te pieminama arī pilsoniskā audzināšana, kas būtībā ir subjektīva attieksme pret ārpasauli. Pilsoniskā audzināšana ir jaunās paaudzes ievirze valsts politiskajā, ekonomiskajā, kultūras dzīvē; svarīgākais tai pakļautais uzdevums ir patriotiskā audzināšana.
Lai gan darbaudzināšana (tās mērķis – sagatavot jauno paaudzi pilnvērtīgai darba dzīvei un apzinīgai profesijas izvēlei), pilsoniskā, intelektuālā un ekonomiskā audzināšana ir svarīgi faktori, tomēr par visbūtiskākajiem autore uzskata tikumisko audzināšanu un ievirzi ģimenes dzīvē, jo no tā lielā mērā ir atkarīgs audzēkņa iekšējās pasaules līdzsvars un sabiedrības veselums.
Pieredze rāda, ka labus panākumus gūst tikai talantīgi skolotāji, entuziasti, kas mīl skolu, skolēnus un savu mācību priekšmetu. Prasība pēc atbilstošām spējām tiek atvasināta no galvenajām pedagoģiskajām funkcijām, kas raksturīgas skolotāja profesijai. Var konstatēt četras pamatfunkcijas: organizatorisko, prognostisko (sēja saskatīt darbības mērķi un vēlamos rezultātus, paredzēt notikumu gaitu, apstākļus un iespējamās izmaiņas, izvēlēties optimālo rīcības metodiku), didaktisko un aksioloģisko (vērtējošo).Tā kā skolotājs ir zināšanu devējs nākamajai paaudzei, tad dabiski, ka arī viņam pašam ir jābūt garīgi bagātam cilvēkam, kas savu kultūras līmeni un speciālās zināšanas cenšas pastāvīgi paplašināt un padziļināt, izjūtot šajā darbā zināmu gandarījumu. Katram pedagogam ir jābūt arī kolektīvistam, jo viņa darbs ir nemitīgi saistīts ar cilvēkiem, ar jauno paaudzi. Kā sava mācību priekšmeta speciālistam skolotājam ir labi jāpārzina attiecīgā profila zinātnes pamati, ir jāseko šās zinātnes attīstībai. Pedagoģisko zināšanu pamats ir zināšanas psiholoģijā. Zināšanas psiholoģijā palīdz labāk iepazīt un izprast savus audzēkņus, nodibināt audzināšanai nepieciešamo kontaktu. Mācību un audzināšanas darba metodiskās prasmes un iemaņas, protams, veidojas praktiskā darba gaitā, vērojot un analizējot savu un darba biedru darba pieredzi, tomēr teorētiskās zināšanas te nodrošina straujāku un stabilāku progresu. Teorētiskās zināšanas un praktiskā pieredze veido arī skolotāja pedagoģisko pārliecību, palīdz iztēlē saskatīt savu profesionālo ideālu, kas savukārt sekmē radošos meklējumus un mērķtiecīgu turpmāko procesu. Apkopojot augstākminēto, var izveidot šādu pedagoga profesionālās kvalifikācijas raksturojumu:
1. I. Jurgena „Vispārīgā pedagoģija”, R.:SIA „Izglītības soļi”, 2000. – 131.lpp.
2. V.Zelmenis „Īss pedagoģijas kurss”, R.:Zvaigzne, 1991. – 211.lpp.
3. V.Zelmenis „Pedagoģijas pamati”, R.:Raka, 2000. – 291.lpp.
