20.gs sākumā priekšstats par temperamentu tika iekļauts zinātniskajā psiholoģijā. Īpaši liela nozīme bija Ivana Pavlova pētījumiem par augstākās nervu darbības tipiem. 20.gs. 20. gados Pavlovs pierādīja, ka pastāv četri klasiskie temperamentu tipi. Pavlova pamatojumu atzīst lielākā daļa pētnieku; lai gan ir bijuši arī mēģinājumi radīt cita veida temperamenta teorijas, reizēm to dēvējot par raksturu.
Mūsdienu psiholoģijā vairāk izplatīta ir tieši I.Pavlova temperamenta klasifikācija: sangvinisks, melanholisks, holērisks, flegmātisks temperamenta tips. No šiem četriem tipiem uz jūtu temperamentu attiecas sangvinisks un viņa pretstats – melanholisks.
