Vizmas Belševicas daiļrade

1948.gadā beigusi 2.Poligrāfijas arodskolu Rīgā , 1955.gadā neklātienē Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. 1955.gada sākumā Belševica iestājās Literatūras institūtā Maskavā. Viņa jau bija paspējusi 1950.gadā apprecēties un trīs gadus vēlāk izšķirties no Ļeņingradas kara žurnālista. 1961.gadā viņa pabeidza M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā.

Stāstu un noveļu krājumā “Ķikuraga stāsti” (1965) ar savdabīgu humoru parādīta zvejnieku dzīve. Belševica ir laba novērotāja un raksturotāja. Sižeta risinājums ir lakonisks un intriģējošs. Noveļu un īso stāstu krājumā “Nelaime mājās” (1979) atsegtas dažādas dzīves ēnas puses un cilvēku vājības. Ļoti populārs ir Vizmas Belševicas stāsts “Tās dullās Paulīnes dēļ”, kura sižets izmantots televīzijas uzvedumam, kura režisore ir Vija Beinerte. Galveno lomu – Paulīni tēlo slavenā aktrise Lilita Bērziņa, lomās redzam arī Lidiju Freimani un Ēvaldu Valteru.

Par vispopulārāko latviešu prozas grāmatu deviņdesmitajos gados kļūst “Bille”, kura vispirms izdota ASV (1992), tāpēc, ka dzejniece to nevēlējās rādīt savai mātei, jo grāmatā “Bille” māte bija attēlota valdonīga. Beigās Belševica tomēr parādīja mātei grāmatu un māte to akceptējusi, piebilzdama, ka dažas lietas bijušas citādas. Tieši tāpēc grāmata tikai pēc tam tika izdota Latvijā (1995) .Vēlāk tika izdotas pārējās divas šīs triloģijas grāmatas: “Bille dzīvo tālāk” (1996), “Billes skaistā jaunība” (1999), kurās V.Belševica veiksmīgi ataino trūcīgo ļaužu dzīvi pilsētas nomalē pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē. “Billi” varam uzskatīt par daļēji autobiografisku grāmatu. Lai gan Bille ir mūžīgos mazvērtības kompleksos iegrimusi meitene, tomēr grāmatā netrūkst gaišuma un sirsnīgas ironijas, jo autorei piemīt prasme arī ikdienas pelēcību aprakstīt koši un iespaidīgi. Grāmatas “Bille dzīvo tālāk” darbība norisinās četrdesmito gadu pirmajā pusē.

Vizmas Belševicas dzejai piemīt augsta dzejas un domas kultūra. Dzejas pamatmotīvi – personības sabiedriskās esamības problēmas, pašcieņas un tautas pašapziņas saglabāšana. Dzejoļi dramatiski vai lirodramatiski, veidoti monologa vai dialoga formā, tā panākot tiešāku kontaktu ar lasītāju. Valoda bagāta, precīza, melodiska un lakoniska, ar daudzām ritma variācijām.

Vizma Belševica ar tulkošanu pelnīja maizi. Lai gan pati viņa šo darbu sauca par verga un maizes darbu, viņas tulkojums darba sviedrus nemana. Ar datoru strādāt Vizma nemācījās, arī rakstāmmašīna viņai nekad nav bijusi. Rakstīja ar roku, pati visu pārrakstīja tīrrakstā, un tikai tad deva mašīnrakstītājai.

V. Belševica sastādījusi un atdzejojusi ukraiņu dzejnieka M. Vigranovska izlasi “Dārzi un likteņi”(1967), sastādījusi un daļēji atdzejojusi I. Drača izlasi “Ar tevi uz Tu” (1968), tulkojusi ukraiņu padomju dzeju antoloģijai “Vētrā iesākta dziesma”(1963), V. Šekspīra komēdiju “Dots pret dotu”(1964), sonetus (1965), traģēdiju “Makbets” (1981), A. Puškina poēmu “Bahčisarajas strūklaka” (1968)

Vizmas Belševicas darbi tulkoti daudzās valodās: zviedru ,dāņu, norvēģu, vācu, armēņu, igauņu, baltkrievu, krievu, gruzīnu u.c.