"Volfgangs Amadeja Mocarta mantojums: no ""Figaro"" līdz simfonijām"

18.gs Austriešu komponists, Vīnes klasiķis. Volfganga Amadeja Mocarta māksla iezīmē vieno no pasaules mūzikas kultūras augstākajām virsotnēm.

12 gadu vecumā Mocarts uzrakstīja savu pirmo operu “Šķietamā vientiese”. Taču itāliešu komponistu un mākslinieku intrigu dēļ to neizrādīja. Itāliešu mākslinieki tenkoja, ka operu esot uzrakstījis Mocarta tēvs, un uzskatīja, ka būtu necienīgi ļaut divpadsmit gadu vecam zēnam diriģēt operas izrādi.

Lai labāk apgūtu operu komponēšanas mākslu, Mocarts devās koncertceļojumā uz Itāliju. Arī te viņš visus pārsteidza ar savu izcilo talantu. Noklausoties Romā kādu grūtu kora dziedājumu, Mocarts mājās pēc atmiņas to uzrakstīja. Boloņas mūzikas akadēmijā viņš pusstundas laika veica uzdevumu, kuram bija paredzētas 4 stundas.

Uzturoties Itālijā, Mocarts uzrakstīja dažas operas, kuras tika arī izrādītas. Pēc ceļojuma viņš atgriezās Zalcburgā un, paklausīdams tēvam, kļuva par arhibīskapa galma orķestra mūziķi. Viens pēc otra radās daudzi ievērojami skaņdarbi – simfonijas, svītas, mesas, koncerti. Bija iespējam paretam uzrakstīt arī kādu operu.

Taču Mocarta attiecības ar arhibīskapu arvien saasinājās, jo arhibīskaps savus mūziķus uzskatīja par zemākas kārtas cilvēkiem. Par pazemojošo dzīvi arhibīskapa galmā Mocarts kādā vēstulē rakstīja: “Divi personiskie kambarsulaiņi pie galda sēž goda vietās. Man atļauts vismaz tuvāk nekā pavāriem sēdēt.” Kādā sarunā arhibīskaps pārmetis Mocartam, ka neviens viņam tik slikti nekalpojot kā Mocarts un ka viņš varētu dabūt simtiem citu Mocarta vietā. Kad Mocarts gribējis iesniegt atlūgumu no dienesta, kambarkunga grāfs viņu nav ielaidis pie arhibīskapa, bet dusmās ar kājas spērienu izvadījis pa durvīm. Šķiet, ka šo spērienu Mocarts atcerējies, rakstot zobgalības pilno Figaro āriju par grāfu Almavivu operā “Figaro kāzas”.