A Grīna,A Čaka un K Skalbes biogrāfija

1895. gada 15. augustā Biržu pagasta „Ziedos” Annas un Jēkaba Grīnu ģimenē piedzima dvīņu puikas — Jēkabs un Mārtiņš. Mārtiņš nodzīvo tikai gadu, tāpēc Jēkaba bērnība ir samērā vientuļa. Ir vecākais brālis Jānis, bet, tā kā gadu starpība ir diezgan liela — pieci gadi, Jēkabs, kas vēlāk kļūst pazīstams kā rakstnieks Aleksandrs Grīns, aug kā vientuļnieks. Viņa labākie draugi ir grāmatas. Burtus iemācīja māte, kas ir samērā zinoša valodās, un drīz vien mazais Jēkabs lasa „Skolas maizi”, Bībeli, tad seko Puškina un Ļermontova darbi. Starp citu, Jēkabam no šiem vislabāk patika Ļermontova darbi. Jaunības gados Grīna elki ir O. Vailds un E. Po, kuru ietekme vēlāk ir jūtama viņa romānos.

Deviņu gadu vecumā par Jēkaba pirmo skolu kļūst Muižgales pamatskola, kurā viņš mācās trīs gadus. Pēc sekmīgi izturētiem pārbaudījumiem seko mācības Jēkabpils tirdzniecības skolā. Jēkabs ir ar gaišu galvu, bet viņam nepatika dažu skolotāju izvirzītās prasības, kas saistītas ar iekšējās kārtības un uzvedības normu ievērošanu. Radās konflikts, kura rezultāts bija pārsteigums gan Jēkabam, gan viņa vecākiem — 1910. gadā jaunekli no skolas izslēdz. Grīnu ģimene nolemj, ka Jēkabam jādodas uz Rūjienu, kur dzīvo un par mājskolotāju strādā vecākais brālis Jānis, lai izglītību varētu turpināt Rūjienas proģimnāzijā. Pēc gada seko pārcelšanās uz Cēsīm un mācības K. Millera reālskolā, ko

pabeidz 1914. gadā. J. Grīns, jau mācoties ģimnāzijā, ir iecerējis savu nākotni saistīt ar medicīnu. Šī iecere netiek īstenota, jo sākas Pirmais pasaules karš. Jēkabs dodas uz Maskavu, kur iestājas karaskolā. Pēc dažu mēnešu apmācības sākas karavīra gaitas frontē. Tieši šeit viņš kļūst par Aleksandru Grīnu. Nodibinoties pirmajiem latviešu strēlnieku bataljoniem, Grīns sāk pārrunas par savu pārcelšanu uz šīm vienībām. Viņš tiek ieskaitīts 4. Vidzemes bataljonā.

1919. gada pavasarī viņu mobilizē Padomju Latvijas armijā, no kuras Grīns dezertē, tai atkāpjoties. Viņš pārbēg uz J. Baloža Jelgavas rotu. Armijas virspavēlnieka štābā Grīns kādu laiku vada kara cenzūru. 1924. gadā Grīns, kuram ir kapteiņa pakāpe, no armijas demobilizējas. Paralēli dienestam armijā viņš studē medicīnu, vēlāk vēsturi, taču studijas nepabeidz. Studiju laikā Grīns iepazīstas ar savu sievu Alīdu. Gandrīz astoņpadsmit gadus Grīns ir darbojies dažādu laikrakstu redakcijās, divus gadus bijis laikraksta “Rīts” redaktors.

A. Grīns latviešu rakstniecībā ienāca 1920. gadā, kad laikrakstā “Brīvā Zeme” tiek publicēts rakstnieka pirmais stāsts. Tam seko vairāki stāstu un noveļu krājumi, kur galvenā ir vēstures tēma. Nozīmīgākais ir stāstu krājums “Klusie ciemiņi”, kas 1938. gadā iegūst Kultūras fonda godalgu, tas ir veltīts latviešu strēlniekiem.

Laikā no 1929. līdz 1931. gadam Grīns veido trīs ļoti plašus zinātniskus izdevumus “Pasaules vēsture” (25 burtnīcas), “Kultūras un tikumu vēsture” (14 burtnīcas), “Zeme un tautas”, kuriem A. Grīns ir uzrādīts kā redaktors, bet īstenībā viņš viens ir tos sarakstījis.