Mīlestības motīvs Kārļa Skalbes dzejā

Kārlim Skalbem nereti tiek piešķirta ‘zemes cilvēka’ iesauka. „Viņu neinteresē spilgtais un milzīgais, bet vienkāršais, konkrētais un neievērotais. Liekas pat, ka dzejnieks visas dzīves parādības apdvēseļo: piedod tām mirdzumu un „piesātina ar sauli”.” (Z.Mauriņa). Patiešām, visos viņa dzejoļos parādās ikdienišķo un reizēm steigā nemanīto lietu un jūtu skaistums, jo viss ģeniālais patiesībā ir vienkāršs. Arī mīlestības dzejoļos tikai ar mīļumu un labestību tiek panākts lasītāju aizkustinājums, lai arī nereti (tāpat kā daudzu citu dzejnieku darbos) var saskatīt traģiskas atklāsmes, vilšanos u.c. piemēram, dzejolī „Cik pulkstens?” pēdējās rindas vēsta par nepiepildītajām mīlas alkām, par ilgiem vientulības gadiem, jo ‘jūs ilgi vientuļi klīdāt un satikāties...jau sirmi.” Šajā dzejolī tiek atainota divu cilvēku mīlestība, kas nespēj realizēties muļķīga mulsuma, iespējams, arī lepnības dēļ: „Viņš gribēja saukt tavu vārdu, bet tu jau aizvēri durvis.

Tāpat kā daudzi citi latviešu rakstnieki Kārlis Skalbe mīlestībai piešķir gana daudz prieka un sāpju, izmanto dažādus romantiskos tēlus un sniedz atziņas. Atšķirībā no pārējiem viņš visu sava liriskā ‘es’ pārdzīvojumu izsaka vienkāršā, visiem saprotamā un sirsnības pilnā valodā, neskopojoties ar deminutīviem un krāšņiem epitetiem. Viņa varonis tic labajam un tā nu ir īpašība, kuras mūsdienu pasaulē tik daudziem cilvēkiem patiešām trūkst.