Latvijas vide un daba pēc iestāšanās ES
Vai Latvijas vide būs tīrāka pēc valsts iestāšanās ES?
Vides piesārņojums nepazīst robežas, vienā valstī piesārņotā upe plūst cauri citām valstīm, kaitīgām vielām pārbagāto rūpniecisko piesārņojumu vējš ātri aiznes pāri vienas valsts robežām. Cilvēka tiesības dzīvot tīrā un sakārtotā vidē ir viena no ES prioritātēm.
Tāpēc vides aizsardzībā ES dalībvalstīm tiek izvirzīti augsti kritēriji. Piemēram, noteikti stingrāki degvielas kvalitātes standarti, kuru ieviešana samazinās ne tikai gaisa piesārņojumu un saudzēs iedzīvotāju veselību, bet arī taupīs automašīnu dzinējus. Noteiktie kvalitātes standarti notekūdeņu attīrīšanai, dzeramā ūdens sagatavošanai un peldvietu ūdenim ir augstāki par patlaban Latvijā spēkā esošajiem, un to ieviešana nozīmē, ka ūdens visos tā lietošanas veidos kļūs tīrāks Arī rūpniecības radītais kaitīgais piesārņojums un atkritumu apsaimniekošana tiek stingri kontrolēti.
Kur liksim savus sadzīves un bīstamos atkritumus?
Atkritumu jomā vides aizsardzības infrastruktūru atbilstoši ES prasībām Latvija apņēmusies izveidot līdz 2012.gadam. Pēc 2009.gada Latvijā sadzīves atkritumus būs atļauts apglabāt tikai vides aizsardzības prasībām atbilstošajos atkritumu poligonos, bet līdz 2012.gadam būs jāslēdz visas neatbilstošās izgāztuves. Bīstamo atkritumu apsaimniekošana Latvijai ir jāsakārto līdz 2004.gadam.
Uzsākta triju ES prasībām atbilstošu sadzīves atkritumu poligonu būvniecība Ziemeļvidzemē, Ventspilī un Liepājā. Kopumā iecerēts uzbūvēt 10 - 12 šādus poligonus, norisinās labiekārtošanas darbi Rīgas poligonā “Getliņi”.
Vai Latvija nekļūs par citu valstu bīstamo atkritumu izgāztuvi?
Pēc iestāšanās ES Latvijā nebūs iespējams ievest citu valstu saražotus atkritumus bez mūsu piekrišanas un bez stingro ES noteikumu ievērošanas. Ja arī Latvija ar kādu valsti vienojas par ievešanu, tad ir pilnībā jāievēro nacionālā likumdošana un ES tiesību akti. ES noteikumi paredz, ka izgāztuvēm būs jāatbilst ievērojami stingrākām vides aizsardzības prasībām nekā pašlaik.
ES vides politika ir orientēta uz to, lai atkritumi un īpaši kaitīgie atkritumi tiktu pēc iespējas mazāk transportēti. Priekšroka tiek dota to pārstrādei uz vietas, jo jebkura atkritumu veida transportēšana ir saistīta ar briesmām, kas var rasties noplūdes gadījumos. Iedzīvotāju drošība un veselība ir viens no ES galvenajiem kritērijiem jebkuras politikas īstenošanā.
ES nav ieinteresēta padarīt Latviju par atkritumu izgāztuvi – to apliecina lielie ES finansu ieguldījumi vides sektora sakārtošanā Latvijā. Kopš 1992. gadā vides sakārtošanā ir ieguldīti daudzi miljoni latu. Latvijas dažādos rajonos un pilsētās kopš 1997. gada ir īstenoti 26 vides projekti, kuru rezultātā cilvēki ir ieguvuši attīrītu dzeramo ūdeni, modernas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kuras novērš vides piesārņojumu, kā arī iekārtas labākai sadzīves atkritumu apsaimniekošanai.
Kad Latvijā būs ES standartiem atbilstošs dzeramais ūdens?
Droši dzert ūdeni no krāna Latvijā varēs pēc 2015. gada 31. decembra, kad saskaņā ar Latvijas apņemšanos būs ieviesti ES dzeramā ūdens kvalitātes standarti. Lai to sasniegtu, jāmodernizē ūdens attīrīšanas iekārtas, visā Latvijā jānomaina aptuveni 60 procenti ūdens piegādes tīklu, kas prasa papildu izmaksas un ilgākā laika posmā varētu paaugstināt ūdens izmantošanas cenu.
Līdz 2015. gadam, izmantojot ES fondu finansējumu un vietējos resursus, augstas kvalitātes ūdens būs nodrošināts visās apdzīvotajās vietās, kur iedzīvotāju skaits nav mazāks par 1000. Pārējās apdzīvotās vietas pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ūdenssaimniecības sistēmas sakārtošanai varēs pretendēt uz finansējuma saņemšanu no Kohēzijas fonda.
Kā ES palīdzēs nodrošināt vides standartus?
Laika periodā no 2004. - 2006. gadam ir plānots uzsākt vairāku liela mēroga vides infrastruktūras projektu realizāciju, pie kuru īstenošanas plānots piesaistīt ES Kohēzijas fonda līdzekļus:
•likumdošanas ieviešana ūdenssaimniecības sektorā Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī, Liepājā;
•ūdenssaimniecības attīstība Austrumlatvijas pašvaldībās II kārta (19 pašvaldības) un III kārta (15 pašvaldības);
•ūdenssaimniecības attīstība 13 Kurzemes reģiona pašvaldībās;
•ūdenssaimniecības attīstība 12 Zemgales reģiona pašvaldībās;
•Malienas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģiona projekts;
•Piejūras sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģiona projekts;
•Zemgales sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģiona projekts;
•Vidusdaugavas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģiona projekts.CILVĒKS UN DABA
Globālā sasilšana un cilvēka ietekmētas klimata izmaiņas.
Globālā sasilšana un zemeslodes klimata izmaiņas ir viena no vissvarīgākajām un mūsdienu cilvēkus visvilinošākajām problēmām. Neakurāti un bezsistematiski saimniekojot, cilvēks ir sekmējis siltumnīcas efekta rašanos, tadejādi būtiski izmainot zemes radiācijas un enerģijas bilanci.
Globālā sasilšana ir klimata izmaiņas, kas norisinās troposfērā aizturot pieaugošo zemes izstarotās radiācijas daudzumu, neļaujot tam brīvi izplūst kosmiskajā telpā. Šo procesu reizēm dēvē arī par antropogēni ierosināto siltumnīcas efektu. Klimata pētījumi pagātnē rāda, ka arī tad ir bijuši mainīgi globālas sasilšanas un globāla aukstuma periodi. Klimata pārmaiņas bijušas gan straujākas, gan lēnākas, taču vienmēr saistītas ar dabā notiekošajiem procesiem. Mūsdienu globālā sasilšana lielakoties ir saistīta ar cilvēka saimniecisko un rūpniecisko darbību, ar tās laikā izstrādātiem atkritumiem, kas brīvi nonāk atmosfērā un pastiprina siltumnīcas efektu. Cilvēks, sapratot to, centas aizkavēt un apturēt globālās sasilšanas processu ratificējot visdažādākas konvencijas un protokolus. Taču laiks parādījis ka šie cilvēku centieni ir pilnībā bezsekmīgi, jo galvenie zemes atmosfēras piesārņotāji – ASV un Krievija, nav ratificējuši globālās sasilšanas apturēšanai nozīmīgāko un svarīgāko 1997. gadā parakstīto Kioto protokolu.
Ņemot vērā dažādas iespējamās varbūtības, ir izmodelēti 3 galvenie globālo izmaiņu scenāriju varianti, atkarībā no tā, par cik pieaugs izmešu gāzu (galvenokārt CO2) koncentrācija gaisā tuvāko 50 – 100 gadu laikā. Pirmais, un vismazticamākais variants ir tas, ka cilvēce vai nu saglabās līdšinējos, vai pat smazinās emisijas apjomus, tad globālā vidējā temperatūra pieaugs par 1.5oC. Otrais – visticamākais, ir tas, ka emisijas apjomi būs ne mazāki kā līdzšinējiem un turpinās pieaugt – tad globālā vidējā temperatūra paaugstināsies par 2.5oC, salīdzinot ar tagadējo. Trešais globālās sasilšanas attīstības modelis, kas ir zemei un cilvēkiem visnepieņēmākais un katastrofākālakais, ir ja CO2 koncentrācija troposfērā dubultosies, tad globālā vidējā gaisa temperatūra varētu paaugstināties pat par 3.5 – 4.5oC, kas nozīmētu izmaiņas visās Zemes apakšsistēmās.
Mūsdienās jau ir redzamas globālās sasilšanās sekas. Klimata pasiltināšanās ir izsaukusi atmosfēras un okeānu ūdeņu cirkulācijas izmaiņas, kas savukārt ietekmējis pastiprinātu kalnāju ilggadīgo sniegu un ledāju kušanu. Kalnu ledāji kļūst arvien īsāki un plānāki, sarūk to ledus masa. Ledāju degredācija fiksēta Kaukāzā, Tjanšanā, Pamirā, Altajā, Centrālajā Āzijā, Dienvidamerikā, Alpos, u.c. Visvairāk sarukuši ir Alpu kalnu ledāji, to platības ir samazinājušās par 30 – 40% salīdzinot ar platību, kādu tie klāja Mazajā ledus laikmetā, bet ledus apjoms samazinājies par 50%. Kalnāju ledājos izdarītie urbumi liecina, ka to lielākajā daļā zem tiem ir izzudis ilggadējais zemes sasalums. Tundrā upes un ezeri aizsalst vēlāk un no ledus segas atbrīvojas agrāk nekā senāk.
21. gadsimta laikā turpināsies sezonālās sniega segas un ilggadīgā zemes sasaluma samazināšanās, kalnāju ledāju sarukšana un izzušana. Samazināsies ledus segas biezums uz upēm un ezeriem. Ledāju un sniegāju pastiprināta kušana kalnāju apgabalos palielinās upju noteci un saldūdens krājumus, sekmēs elektroenerģijas ieguvi. Mērenās joslas platumos pieaugs ziemas notece, bet samazināsies vasaras notece (arī Latvijā). Bez tam, atkūstot sasalušajiem purviem un ezeriem ilggadīgā zemes sasaluma apgabalos pieaugs CO2 un CH4 izdalīšanās un šo gāzu koncentrācija atmosfērā.
Globālā sasilšana un klimata izmaiņas, un līdz ar to lielāka vai mazāka mēroga izmaiņas uz Zemes, būs atkarīgas no tā, cik lielā mērā tuvāko gadu desmitu laikā cilvēce, saprātīgi rīkojoties un saimniekojot, spēs samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešu apjomus.
