Viduslaiku literatūra: baznīcas ietekme un tradīcijas

Viduslaikos literatūras radītājs, autors bija pakļauts baznīcas, galma vai pilsētas videi. Rokrakstus arī ilustrēja, un grāmantu miniatūras bija ļoti populārs žanrs. Literatūra viduslaikos bija ne mazāk daudzveidīga, spilgta un iespaidīga kā visos pārējos vēstures posmos. Tā kā baznīcas skolās un universitātēs bija atdzimusi interese par gramatikas studijām, klajā nāca lieliski latīņu dzejas darbi. Par labākajiem no tiem uzskatāma laicīgā lirika, jo sevišķi tā, ko 12.gs rakstija dzejnieki, kas vēsturē iegājuši ar goliardu vārdu.

Goliardu lirikā slavināts gadalaiku nomaiņas skaistums, svabadā lielceļa klaidoņa dzīve, dzēruma reibuma un azarta baudas, bet jo sevišķi mīlas prieki. Tādu darbu autori bija lielākoties klejojoši studenti, taču bija arī goliardu rakstītāji cienījamā vecumā. Teju visi šo dzejnieku darbi nogrimuši aizmirstībā.

Francijā, Vācijā, Spānijā un Itālijā kā literārās saziņas līdzekli arvien intensīvāk tika izmantota ne tikai latīņu, bet arī vietējā valoda.

Iesākumā lielākā daļa rakstīto darbu tika ietērpti varoņeposa formā. Varoņeposa pamatiezīme – varonis, kas sevī iemieso sava laika ētiskos ideālus. Poēmas bija paredzētas arī dziedāšanai.

Vīrietim bija visas tiesības sievu iekaustīt. Vienā no franču eposiem karaliene dabū pa degunu, kad lūko grozīt sava vīra prātu, un, asinīm šķīstot, augstdzimusī dāma teic šādus vārdus: ”Daudz paldies! Ja tev labpatīk, tad drošu prātu belz man vēlreiz.