Bruņinieka loma viduslaiku kultūrā

Kas tad īsti bija bruņinieks? Cīnītājs, aizstāvis ar zobenu vai šķēpu rokās, spožās bruņas un uz zirga? Būtībā jā, tas bija metāla bruņās tērpts jātnieks, cīnītājs uz zirga. Cīņa bija viņa aicinājums. Bruņinieks bija glābējs, kas spēja augšāmcelties. Bruņinieks bija stiprs, drosmīgs un viņu cienīja.

Tā vai citādi, bet bruņinieki radīja veselu kultu. Tādējādi bruņinieka ideāls kļuva arī par visas sabiedrības ideālu. Tomēr līdztekus pozitīvajām īpašībām, kas augsti tika vērtētas bruņiniekos (uzticība, mēra izjūta, pašdisciplīna, džentelmenisms, kalpošana, pazemība, drosme u.c.) klāt nāca arī negatīvā puse, proti izplatījās arī uzskats, ka karš ir taisnīga lieta, jo kalpo baznīcas interesēm. Un tas netieši attaisnoja slepkavību kā svētu darbu. Kā vēsta, avoti, tas izplatījās pat uzskats, ka paradīze atrodas asmens galā. Īpašā augstumā bruņinieku statusu pacēla krusta kari – var pat apgalvot, ka bez tiem nebūtu pašu bruņinieku. Tāpat bruņinieki pateicoties savai drosmei bieži gāja bojā arī visai muļķīgos vaidos, piemēram, nokrītot no zirga un tiekot samīdīti.