Brutālisms, Postmodernisms un modernisms arhitektūrā

Eiropā vistiešāk sevi pieteica brutālisms un neobrutālisms, kas veidojās, noliedzot Amerikas dārgo stikla un tērauda arhitektūru un aicināja pielietot daudz lētāku materiālu betonu ar kura smagnējām masām paredzēja arhitektūras formu iespējamās izmaiņas. Kā pierādījies, jebkuras jomas attīstība notikusi viļņveidīgi: pēc kāda apliecinājuma sekoja noliegums, piemēram, tā tas notika ar “ Bauhaus” un funkcionālisma arhitektūras idejām, kad balto un gludo sienu vietā nāca betona virsmas ar izteiktu faktūru, masīvām formām.

Brutālismu dēvēja par modernisma barokālo fāzi. Arhitekti atteicās no daudziem ornamentiem un pati ēka kļuva par vienu vienīgu ornamentu un skulpturālu veidojumu. Radās iespaids, ka arhitektūrā atgriezusies tās arhaiskā radīšanas stadija, kur vairs nevaldīja racionāli principi, bet gan no jauna radītas pirmatnējās formas no akmens laikmeta.

Anglijā brutālisms visspilgtāk attīstījās 6 7 gadus: sākot ar arhitekta Rozenberga Getvika lidostā 20.gs. 50 o gadu beigās uzceltajiem torņiem un beidzot ar meistara O. Ladera ēkām D Londonā, Čerčila koledžu Kembridžā un citiem namiem. Šajā laikā tapa arī Londonas veikala “ Hill” interjers ( pēc Pītera Moro projekta), kur uz betonētām sienām konstatēta ieveidņa struktūra un skrūvju galviņas, kas radītas tik smalki, ka betonētā virsma atgādina tapetes; daudzdzīvokļu ēkas jumtā pret Džeimsa laukumu betonētā virskārta ar tapešveidīgo struktūru pacelta ( pazemināta?) atbilstoši materiālam.

Šajā laikā jaunie Londonas arhitekti it kā “ atriebās” par 40 o gadu ideoloģiskajām grūtībām. Roemptonas otrā celtniecības stadija raksturota kā atteikšanās no empīriskām projektēšanas metodēm. Daudzsekciju bloki nama centrā nepārprotami atsedza autoru pārliecību. Rupji betonētās nelielās ēkas skaidri liecināja par koncepciju, kura vismaz līdz 70 o gadu vidum eksistēja uz papīra.

Caurskatāms un atvērts brutālisma princips redzams Le Korbizjē vēlīno darbu skulpturālajā raksturā. Ronšānas kapela atgādināja milzīgu, tēlniecisku objektu un vairāk līdzinājās Maltas salas akmens laikmeta templim nevis 20.gs. vidus modernās arhitektūras labākajiem paraugiem. Radot šo celtni, arhitektam svarīgākā bija metafiziskā saskaņa starp materiāliem un formām.

Par spilgtu brutālisma piemēru uzskatīja Le Korbizjē dominikāņu klosteri “ La Tourette”. Tas atgādināja viduslaiku cietoksni, lai gan celts no betona. Gandrīz nemanāmie logu atvērumi un izteikti masīvās formas radīja drīzāk biedējošu nekā sargājošu gaisotni. Neapstrādātais betons vēl vairāk uzsvēra jau tā nocietinājumiem līdzīgā klostera raupjumu.

Skarbu monumentalitāti savās celtnēs panāca arhitekti Dž. Stērlings un Dž. Govens. Džeims Stērlings dzimis 1926.g. Glāzgovā. Studējis arhitektūru Liverpūles universitātē, izstrādājis ap 60 projektiem un piedalījies 17 konkursos. Uzcēlis Lesteras universitātes inženierzinātņu fakultātes ēku ( 1964.g.), Kembridžas universitātes vēstures fakultātes ēku ( 1964.g.), firmas “ Siemens AG ” galveno kantori pie Minhenes ( 1969.g.), firmas “ Olivetti” mācību centru (!969. 1972.g.), Štutgartes jauno valsts galeriju utt. Lasījis lekcijas ASV un Eiropā. 1980.g. apbalvots ar Britu Arhitektu karaliskā institūta zelta medaļu.