Daba: dzīvības pamats uz Zemes

Tērvetes dabas parks savu statusu ieguvis 1977. gadā, bet valsts aizsargājamais objekts šī teritorija ir jau no 1957. gada.

Dabas parks platība pagaidām ir 1350 ha. Parks izsenis pazīstams kā dabas un kultūrvides izziņas vieta. Sadalīts vairākās tematiskās daļās, tas ir kā dabas atklāsmes grāmata. Ar pasaku tēlu koka skulptūrām tas ir īpaši pievilcīgs.

Šajā Meža ainavu parka daļā samērā lielā apjomā veiktas ainavu veidošanas cirtes, tas ir, no pameža krūmiem atsegtas daudzas interesantas vietas, paverot skatu uz tālākiem objektiem, tiek izceltas reljefa atšķirības.

Dabas parka dienvidu un rietumu mala ir tipisks Zemgales līdzenums ar plašiem laukiem un atsevišķām viensētām.

Tērvete ir bijusi nozīmīgs 13.gs. zemgaļu administratīvais un saimnieciskais centrs. Seno un vēlāko laiku liecinieki ir zemgaļu pilskalns, vācu ordeņa pilsdrupas, Kalnamuižas baznīca (16. gs.).

Dibināšanas gads – 1990, platība 12 968,5 ha (mežs 6138,9 ha). Dabas parks ietver Daugavas pašu senāko, konfigurācijas ziņā vienīgo un ainaviski savdabīgāko senielejas posmu ar 10 meandriem. Daugavas pašreizējais tecējums ir sācis veidoties Baltijas apledojuma beigu fāzē pirms 15 – 13 tūkstošiem gadu. Te daba radījusi ģeoloģisko objektu brīvdabas muzeju ar 1,7 tūkstošiem avotu, dižakmeņiem, pamatiežu un interglaciālās kūdras atsegumiem, kā arī ar karengravām un termokarsta ieplakām, kādu nav citām Latvijas upēm. Daugavas ieleja – tas ir nozīmīgs augu ieceļošanas ceļš pēcleduslaikmetā un, pateicoties reljefa radītajām mikroklimata īpatnībām, viens no floristiski bagātākajiem Latvijas reģioniem ar lielu reto sugu īpatsvaru. Daugavas senielejai raksturīgi gan priežu dižsili, gan platlapju meži.

Daugavas krastus izsenis apdzīvojuši cilvēki. Parka teritorijā atrodas vairāki seno baltu pilskalni, un jau 5.gs. Pirms mūsu ēras Daugavu kā ūdensceļu no Baltijas uz Melno jūru piemin skandināvu sāgas. Daugava – Latvijas simbols un tautas likteņupe – ir bijusi gan cilvēku vienotāja, gan robeža starp dažādiem vēsturiski valstiskiem veidojumiem. Parka teritorijā ir arī liela kultūrvēsturisko objektu bagātība; gan dendroloģiski vērtīgi muižu parki, gan Slutišķu sādža – etnogrāfijas (tautas būvniecības) piemineklis.

Dibināšanas gads – 1999 (1927. – Kandavas sēravotu meža, tagad – Čužu purva dabas liegums, 1957. – kompleksais dabas liegums, kura teritorija 1977.gadā paplašināta, 1996. Daļai Abavas ielejas piešķirts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas statuss). Platība – 14 933 ha (īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija 8013,61 ha).

Parka teritorijā atrodas arī Aizkraukles pilskalns, pilsdrupas, senkapi. Aizkraukles un Jaunjelgavas pilsētas ražošanas objekti negatīvi ietekmē parka dabas sistēmas, kavē dabas aizsardzības pasākumu veikšanu un parka veidošanu.

Doles salas dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 975 ha platībā. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Salaspils lauku teritorijā Doles salas neappludinātajā rietumu pusē. Tā mērķis saglabāt Doles salas ainavas savdabību, kultūrvēsturiskos pieminekļus un nodrošināt optimālu rekreācijas resursu izmantošanu. Dabas parka centrālo daļu aizņem priežu meži, kuros dominējošais meža augšanas apstākļu tips ir mētrājs. Daugavas terasēs atrodas pļavas un tīrumi.