Dvēseļu Putenis - Vanagu dzimta

“Tauta, kurai ir stipra un dziļa tēvu zemes mīlestība, bojā neaizies. Gan viņa var tikt pārspēkā nomākta un uz laiku vārdzināta, bet ne iznīcināta.”

Romānu 'Dvēseļu putenis' Grīns sāka rakstīt 1932. gadā. Jau 1920. gadā A.Grīns sevi pieteica kā strēlnieku rakstnieks ar darbu 'Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas', vēlāk kā vēstures izzinātājs.

Triloģija 'Dvēseļu putenis' ir romāns par latviešu strēlnieku, tautas cīņu ar iebrucējiem, seno ienaidnieku, vāciešiem, cīņa par savu valsti. Rakstot, romānu Grīns ir centies pieturēties vēsturiskajiem faktiem, daudzi uzvārdi, kas minēti romānā, ir patiesi. Stāstot par romāna varoņiem, Grīns romānā aprakstījis arī dažus faktus no savas dzīves.

A.Grīns, tāpat kā Edgars Vanags, 1915. gada pavasarī devās uz Maskavu, uz karaskolu. Iemesls tam varētu būt tas, ka Grīns nav gribējis būt tikai kareivis. Kara laikā jau iesauktu tāpat. Tad, kad viņš devās uz karaskolu, par latviešu strēlnieku bataljonu veidošanu domāja vienīgi ja paši aktīvākie un drosmīgākie. Pēc karaskolas beigšanas Grīns vispirms nokļūst Galīcijas frontē, pēc tam tikai strēlnieku bataljonā. Edgaram viņš šo ceļu nogludina, pēc karaskolas beigšanas viņš nokļūst Vidzemes strēlnieku bataljonu. Tā ir vienīgā paralēle, ko var vilkt starp E.Vanagu un A. Grīnu. Vienīgi aprakstot Vanaga dienestu, viņš nedaudz apraksta virsnieku sadzīvei. Lai arī leitnants Vanags ir ļoti kluss, drūms virsnieks. Karot devies, lai atriebtu mātes nāvi.

'Un mūsu asiņu balss, piebalsodama neatlaidīgi pulksteņa draudēšanai un tai atsaukdamies, kaļ deniņos, zvana ausīs, dun sirdī un saka bez apstājas: 'Aci pret aci, zobu pret zobu, aci pret aci, zobu pret zobu!''

E.Vanags krīt Ziemassvētku kaujās. Kaujās kas sākas ar lielām cerībām.

Romānā arī ir aprakstīta epizode, kā Grīns no Jēkaba kļūst par Aleksandru. Kā var noprast no romānā rakstītā, tas ir noticis Aleksandru vārda dienas svinībās, 1916. gadā. 8. rotas komandieris, vārdā Jēkabs, ir apsolījis uz svētkiem muciņu Vidzemes alus. Bet alus iegūšanas plāns izgāžas. Svinību beigās Jēkabam ierunājas sirdsapziņa.

''Tādu skādi,' viņš atkārto, īdzīgi skatīdamies tikko izdzertajā tokajieša glāzē, 'vesela mučele pagalam, un te man jāsēd un jādzer citu sanesta manta.... Būtu vēl mana vārdadiena, bet tagad.'

''Lai notiek,' saka Māters, trūkdamies no sola kājās un grābdams Ješku ciet ap jostas vietu, 'sviedīsim gaisā to jauno krustabērnu.'

Noteikti, ka tā Grīns tika pie Aleksandra vārda.

Artūrs Vanags ir tas personāžs, kura cīņu gaitām A.Grīns ir sekojis gandrīz visā 'Dvēseļu putenī', caur viņu dažviet aprakstot arī sevi. Vanaga ievainojums ir tāds pats kā Grīnam, ticot H.Zariņa stāstītajam, lode iziet caur plecu, kaklu un iestrēgst degunā.

'...šauts no tāda tuvuma, ka lodei vajadzējis iet trim galvām cauri, bet tev šī izskrējusi caur plecu, kaklu un muti, palikusi degunā.'