Dzīvības un nāves mijattiecības

Dzīvība ir vērtība un nav no svara, vai tā piemīt augstāk vai mazāk attīstītām būtnēm.

Nāve ir dzīvas būtnes dzīves beigas, tās dzīvesdarbības izbeigšanās.

Agrāk par mirušu cilvēku uzskatīja tad, ja viņam bija apstājusies elpošana un sirdsdarbība. Pateicoties zinātnes un tehnikas attīstībai, ar medicīniskās aparatūras palīdzību organismu pie dzīvības var uzturēt mākslīgi.

Līdz ar to nāves iestāšanos brīdi dažkārt ir grūti noteikt. Strīda gadījumos par mirušu cilvēku atzīst tad, ja smadzenes pārstāj regulēt dzīvībai svarīgas norises, kaut arī elpošana un sirdsdarbība būtu saglabājusies. Nāve vienmēr ir bijusi lielais noslēpums, par ko lemj dievi vai liktenis.

Dzīvības vērtība, zināšana atver cilvēkam acis uz dzīvības brīnumu. Dzīvība ir dāvana, bet cilvēka īpatnējā esība netiek dota par velti. Viss, kas mums tiek dots, izvirza aizvien jaunus uzdevumus, rūpju nastu. Cilvēkam piemīt spēja domāt, taču tikai viņš spēj palikt ārprātīgs; viņš tiecas mīlēt, taču viņam nepārtraukti pastāv iespēja palikt nemīlamam; cilvēks vēlas darīt labo, taču caur viņa darbību pasaulē visvairāk ienāk ļaunais, jo viņš ir vienīgā būtne, kuras spēkos ir nodarīt ļauno ne tikai citam, bet arī sev pašam.

Paša ciešanas var izraisīt citos līdzcietības spējas, spēju ciest līdzi citu ciešanām, tās uztverot kā savas. Par otra ciešanām mēs varam spriest tikai pēc līdzības ar sevi. Arvien aktuāls būs jautājums, ka neviens negrib ciest, bet to, kurš nav cietis, nevar pilnībā dēvēt par cilvēku.

Lai arī cik skaisti mēs sauktu eitanāziju, tik un tā tās būtību neizmainīsim. Viens otrs to sauc par "skaistu nāvi", "cienīgu nāvī". Ja mēs parādīsim patiesu žēlsirdību tiem, kuri tuvojas mūžības slieksnim, tas arī liecinās par cilvēcisko cieņu.