Nāves ēnā

Dzīve ir neparedzama, un dažreiz liktenis uzspēlē ar cilvēkiem gluži negaidītus jokus. Bieži vien tie ir visai nepatīkami un šaušalīgi. Tā arī notika R. Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” varoņiem. Nelaimīgie zvejnieki uz milzīgā ledus gabala, kas no krasta sāka virzīties projām, peldēja tālāk un tālāk atklātajā jūrā. Vēl tikai no rīta tie bija brokastojuši savas ģimenes lokā, prātojuši kopā ar sievām par gaidāmo bagātīgo lomu, turējuši klēpī savus mazos bērnus, bet pēc pāris stundām...

Ļaunais liktenis bija atšķīris šos cilvēkus no visa tā, kas tiem bija tik mīļš un dārgs. Viņi lieliski saprata, ka atšķeltais ledus gabals aiznes viņus projām no sauszemes, bet arī no cerības uz izglābšanos un dzīvi.

Lasot R. Blaumaņa noveli, es visvairāk jutu līdzi sešpadsmitgadīgajam Kārlēnam. Ko viņš paspēja iepazīt un izbaudīt šajā dzīvē? Kāpēc pašā dzīves ziedonī tam jānovīst? Tas ir pārāk nežēlīgs likteņa joks. Kārlēns ir vēl ļoti jauns, tāpēc viņš nespēj samierināties ar šo joku. Zvejniekiem bija tikai divas iespējas: glābšanās vai posts. Zēns neapzināti meklē kaut kādu trešo varbūtību, brīnumainu un neapjaušamu, jo “nāve plaukstošai dzīvībai ir kaut kas neticams”.