Nāves acs

Nāve kā smags slogs smacēja viņa krūtis.Uzgūlusies tam virsū, viņa pūta savu stindzinošo elpu tam sejā un klausījās vārajos sirdspukstos, kas dunēja mēmejā cilvēka miesā. Viņa acis bija blāvas - bez gaismas, viņa melnie mati pinās nekārtīgās šķipsnās un bija piebiruši bālganām kapu smiltīm. Ausīs vairs nedunēja asiņu šalkas, bija dzirdama tikai lāpstu šņirkstēšana, kad tās dūrā valgajās smiltīs. Uz rokas nokrita mitras zemes pikucis, bet viņš nespēja pakustēties. Galva plīsa pušu no neciešamā karstuma, viņš vēlējās pielikt pie galvas vēsas zemes sauju, lai tā kaut mazliet atvelk atvelk to šausmīgo karstuma vilni, kas sūcās no viņa deniņiem. Zaļā zāle saguma zem tumšā, lipīgā šķidruma un pieklāvās tuvu zemei klāt. Viņš atvēra acis un palūkojās augstu debesīs. Mēness...pilns mēness un neviena pašas zvaigznes ...Kur ir mana laimīgā zvaigzne? Viņš pats sev jautāja. Taču šonakt zvaigznes nespīdēja. Nāve sažņaudza viņa kaklu un sāka smacēt. Tās baltie, garie pirksti sakļāvās aizvien ciešāk...