Eduards Veidenbaums (1867 - 1892)

Dzimis Priekuļu pagasta “Glāzniekos” saimnieka ģimenē. 1872 ģimene pārvākusies uz Mūrmuižas “Kalāčiem”. 1886 beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju. 1887 uzsācis studijas Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības “Pīpkalonija” dibināšanā. 1891. gada decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslimst un nākamā gada pavasarī mirst, strauji progresējot tuberkulozei. Viņa dzejas sākotnēji izplatās rokrakstos, tās tiek publicētas tikai pēc viņa nāves. 1958. gadā “Kalāčos” iekārtots muzejs. 1968. gadā nodibināta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija.

Eduarda Veidenbauma dzeja ir asa, skaudri ironiska, šaustoša – simboliem, metaforām un vārdu spēlēm blīva. Arī mūsdienās dzīves realitātes un ideāla neatbilstība joprojām baro dzeju. “Galēji nospriegotais jūtu un sajūtu lādiņš neļauj šai dzejai novecot”, – grāmatas veltījumu daļā raksta Knuts Skujenieks. “Acī trāpīta ironija ir prātā paliekoša. Par to Veidenbaums cauri laikiem arī ticis cienīts”.