Eseja psiholoģijā

Katram cilvēkam ir vajadzības, kuras apmierinot, viņš var pilnvērtīgi dzīvot. Katram no mums ir vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem, vajadzība būt elementam kādā lielākā “mēs”. Tā ir cilvēka aktuālā piederības vajadzība. Ir vajadzības pēc pieķeršanās, simpātijām. Cilvēks grib just siltas jūtas pret kādu un vēlas, lai arī viņam citi dāvātu simpātijas. Cilvēkam nepieciešams apzināties sevi kā neatkārtojamu personību, tādu, kādas nekad nav biji, nav un nebūs. Tā ir vajadzība pēc pašapziņas. Psiholoģiskajam komfortam cilvēkam nepieciešams just savu nozīmīgumu citiem, kaut vai nedaudziem, savai ģimenei vajadzība pēc pašapliecināšanās. Visas šīs vajadzības cilvēks var apmierināt tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem mācības, darbā sadzīvē, ikdienā u.c., cita ceļa nav. Visbiežāk tieši saskarsmē, kurā notiek domu un jūtu atklāšana vai pašatklāsmes situācijās, veidojas priekšstats par mums pašiem un citiem. Izkopjot saskarsmes prasmi mēs varam ietekmēt savu pašvērtējumu un darīt dzīvi bagātāku.

Raksturs ir personības individuālās īpašības, kas nosaka cilvēka tipisku uzvedību tipiskā situācijā attiecībā pret cilvēkiem un apkārtējo pasauli (cilvēka paradumu kopums, kas nosaka noteikta veida uzvedību noteiktā situācijā). Raksturs ietver tādas cilvēka individuālās īpatnības, kas izveidojušās ilgstošā laika posmā dzīves apstākļu un audzināšanas ietekmē (sociālo iezīmju rezultātā) un ieguvušas lielu noturību. Tas sāk veidoties gandrīz no dzimšanas, un šī attīstība notiek nepārtraukti. Rakstura iezīmes var būt vairāk vai mazāk izteiktas. Tās dzīves laikā var mainīties un ir atkarīgas no paša cilvēka.

Raksturs ir cieši saistīts ar temperamentu. Tas iezīmē atsevišķus rakstura vilcienus, dod tiem specifisku nokrāsu., tāpēc katrs raksturs ir individuāls un neatkārtojams. Temperaments ir katra cilvēka pats vispārīgākais un pats svarīgākais raksturojums, kādu var dot viņa nervu sistēmai – tā apzinot itin visu, ko vien dara indivīds (nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises, intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu, ierosmi). Temperaments nav tas pats, kas raksturs, jo izteic galvenokārt cilvēkam piemītošās individuālās psiholoģiskās īpašības, taču nenosaka personības īpašības. Tā jebkura temperamenta cilvēks var būt godīgs vai nelietis, krietns vai ļauns, talantīgs vai neapdāvināts. Temperaments ir relatīvi noturīgs un nemainīgs. To maz ietekmē apkārtējā vide.

Pēc temperamenta tipa esmu sangviniķis – dzīvā tipa cilvēks (stiprais līdzsvarotais, kustīgais nervu darbības tips). Sevi, kā sangviniķi raksturojot, varu teikt, ka viegli pārvaru grūtības un lielas slodzes, viegli pārdzīvoju stresu, esmu savaldīga (piemīt augsta paškontrole), ātri un viegli pierodu pie dzīves apstākļu maiņas, viegli atrodu kopīgu valodu ar apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc esmu diezgan sabiedriska un nejūtos bikla, ja iznāk tikties ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Ļoti reti izdodas sastapt “tīru” temperamenta tipu. Pārsvarā ir sastopami tipi ar vairākām temperamenta tipiem raksturīgām pazīmēm. Uzskatu, ka man piemīt arī melanholiķa īpašība – iekšēji esmu ļoti jūtīga, taču bieži dziļas jūtas neizpaužu. Man ir arī flegmātiķa īpašības: mērķtiecība – pacietīgi un neatlaidīgi cenšos sasniegt iecerēto, taču šī īpašība izteikti parādās tikai tad, ja darbs ir daudzveidīgs un apmierina tieksmi pēc iespaidu maiņas. Samērā ātri iestrādājos, darbu veicu ritmiski, normālā tempā. Šīs īpašības palīdz man sasniegt labus rezultātus. Piemīt arī atbildības sajūta.