Franču revolūcija

o 1774. g. samazināja ceļu un tiltu nodevas,

 vāja ekonomiskā situācija (milzīgais valsts ārējais parāds un tā dēļ ieviestie smagie nodokļi);

 augstais bezdarba līmenis un augstās pārtikas, tai skaitā maizes, cenas,

1777. gadā Luijs XVI finansu ministra amatā uzaicināja Žaku Nekeru. Nekers neieviesa jaunas reformas, bet centās ieviest taupības politiku, likvidējot daudz nevajadzīgu amatu un atbalstot rūpniecību. Izceļoties karam starp Franciju un Lielbritāniju, Nekers mēģināja iegūt līdzekļus aizņemoties naudu. 1781. gadā viņš publiskoja ziņas par valsts budžetu darbā "Compte rendu au roi", tādējādi atklājās lielie galma izdevumi. Nekers, tāpat ka viņa priekšgājējs Turgo, tika atstādināts no amata.

Luijs XVI atteicās apstiprināt šo deklarāciju. Iedzīvotāji bija ļoti sašutuši, tāpēc karalis beigu beigās apstiprināja sapulces lēmumus. "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas" principus centās ievērot jaunās konstitūcijas izstrādāšanā.

o atcēla feodāļa personīgās tiesības (senjoru tiesa, medību tiesības u.c).

o tika atcelti cunftu likumi, rūpnieciskās ražošanas, tirdzniecības un iekšējās muitas ierobežojumi,

o likvidēja Francijas feodālo teritoriālo iedalījumu, valsti sadalot 83 departamentos.

Likumdošanas vara bija Likumdošanas sapulcei, kuru ievēlēja valsts pilsoņi. Karalim bija likumu apstiprināšanas tiesības, taču viņš varēja uz laiku (līdz 4 gadiem) likumu neapstiprināt, tādējādi novilcinot tā stāšanos spēkā. Izpildvara piedereja karalim, kurš iecēla ministrus, taču ministri bija atbildīgi Likumdošanas sapulces priekšā. Francijas departamentos iedzīvotāji ievēlēja savas amatpersonas, līdz ar to vēl vairāk ierobežojot karaļa varu. Tiesu varu pārstāvēja tautas vēlēti tiesneši.

Saskaņā ar jau agrāk noslēgtu līgumu, Austrijai karā pret Franciju pievienojās arī Prūsija. Francija karam nebija sagatavota un pirmajos mēnešos cieta neveiksmes. Arvien atklātāk sāka runāt par valdnieka un viņa galma sakariem ar ienaidnieku. Likumdošanas sapulce nolēma atlaist valdnieka apsardzei nodibināto konstitucionālo gvardi. Nolēma arī pastiprināt sodus "nezvērējušiem" garīdzniekiem. Luijs XVI atkal atteicās šo lēmumu apstiprināt, līdz ar to attiecības starp valdnieku un tautu kļuva vēl saspīlētākas.

Ap šo pašu laiku prūšu un austriešu karaspēka virspavēlnieks bija izsludinājis manifestu, kurā franču revolucionāriem tika piedraudēts ar nesaudzīgiem sodiem, viņu māju nodedzināšanu un Parīzes nopostīšanu. Manifests Francijas iedzīvotājos radīja sašutumu. Naktī uz 10. augustu sākās parīziešu sacelšanās. Ļaužu pūlis ieņēma valdnieka pili. Tomēr Luijs XVI ar savu ģimeni bija atradis patvērumu Likumdošanas sapulces telpās. Valdnieka klātbūtnē sapulce pasludināja viņa varu par atceltu, paturot viņu un viņa ģimeni apcietinājumā.

Izlemšanu par valsts turpmāko iekārtu atstāja šim nolūkam ievēlētajai sapulci Nacionālajam konventam. Tādā veidā monarhija, kas Francijā bija pastāvējusi 1000 gadu, tika gāzta. Nacionālā konventa sēdes atklāja Parīzē 1792. gada 21. septembrī. Konventu varēja vēlēt visi 21 gada vecumu sasniegušie vīrieši. Konventā tika ievēlēti 750 locekļi žirondistiem piederēja 200 mandātu, kas tika ievēlēti no provinces departamentiem. Pie jakobīņiem piederēja Dantons, Marats, Robespjērs, Kamils u.c. Jakobīņiem piederēja ap 150 mandāti. Lielākā daļa deputātu pārsvarā atbalstīja to konventa grupu, kas bija vairākumā. Konvents sāka darbu, likvidejot oficiālo monarhiju. 21. septembri pasludināja par jaunas ēras sākumu Francijas dzīvē – brīvības ceturto un republikas pirmo gadadienu. Francijā ar likumu tika izveidota republikāniska iekārta. Konventa darbības aizsākumi veicināja to, ka 20. septembrī kaujā pie Valmī, pirmo reizi franču spēki apturēja iebrucējus. Nākamajās nedēļās revolucionārā armija pārgāja uzbrukumā iegāja Beļģijā, sakāva Austrijas karaspēku, ieņēma Vidusreinas rajonus.