Frederiks Šopēns (3)

Frideriks Šopēns auga rosīgā, izglītotā vidē4, kas veicināja viņa talanta agrīnu uzplaukumu. Jau 1817. gadā tika publicēta septiņas gadus vēca zēna pirmā polonēze (sol minorā).”Varšavas dienaslapa” 1818. gada janvāra numurā cildināja autoru, nosaucot to par “īstu mūzikas ģēniju”. Ilgi uzskatīja, ka šī polonēze ir pazudusi, bet tad šā gadsimta divdesmitajos gados to izdevās atrast Z. Jahimeckim.

1818. gada 24.februārī notika Frederika pirmā publiskā uzstāšanās – labdarības koncertā Radzivillu pilī. Puisēns ar milzīgiem panākumiem atskaņoja tajos laikos populārā čehu komponista V. Jiroveca5 koncertu klavierēm. Divus gadus vēlāk par Šopēna spēli sajūsminājās slavenā dziedone Andželika Katalani un uzdāvināja viņam zelta pulksteni ar vāciņā iegravētu ierakstu.

Tikko sabiedrība uzzināja par jaunā Friderika talantu, viņš kļuva gaidīts viesis kņažu Čartorisku, Radzivillu, Sapegu, Četvertiņsku, Lubecku, grāfu Volicku, Lempicku, Prušaku aristokrātiskajos salonos. Tā sākas Šopēna spožie panākumi augstākajās aprindās.6 Tomēr savus īstos draugus viņš meklēja un arī atrada nevis aristokrātiskos salonos, bet tēva pansijā. 1823. gadā Frideriks iestājās licejā (uzreiz ceturtajā klasē), viņa biedru loks stipri paplašinājās.

Jaunais Šopēns ir daudzpusīgi, nevis vienpusīgi apdāvināts. Viņš ir ne tikai mūziķis, bet raksta arī dzejoļus, zīmē7, sacer un mājas apstākļos uzved (galvenokārt ar māsu Emīliju) ludziņas. Viņš ir arī izveicīgs dejotājs.

Šopēns kā jaunās nacionālās kultūras pārstāvis spilgti atšķiras no daudziem retoriskiem romantiķiem. Neviltota jautrība – brīžiem nesavaldīgi bezrūpīga, brīžiem sarkastiska, brīžiem parupja un mazliet nepieklājīga – raksturīga Šopēnam visu mūžu. Sevišķi gaiša, nemākslota un dzīvespriecīga tā ir pusaudžu vecumā un jaunības gados.

1824. gada vasarā, kad Šopēns dzīvo Šafarnā sava drauga vecāku Dzevanovsku muižā, viņš izdomā humoristisku avīzi “Kuryer Szafarski” parodiju par laikrakstu “Varšavas Kurjers”. Saglabājušies četri numuri un divi fragmenti no šās avīzes, kuras “cenzore” bija pane Ludvika Dzevanovska.

Šopēna šā laika dzīvespriecīgo, bezrūpīgo noskaņojumu labi raksturo, piemēram, šāds fragments no viņa agrīnās jaunības vēstulēm:

“Es gribēju jums, māsiņas (siostrylle), nosūtīt savu valsīti, bet man nav laika rakstīt, jo mēs jau sēžamies ekipāžā; patlaban ir rīts, astotā stunda (jo agrāk par septiņiem mēs nekad neceļamies). Gaiss ir dzestrs, brīnišķīgi spīd saulīte, putniņi čivina, strautiņa gan šeit nav, citādi tas ņurrātu, toties ir dīķis un vardes sadziedas vareni skaisti! Taču amizantāks par visiem ir melnais strazds, kas aiz loga trokšņaini vītero savu melodiju, un pana Zboiņska jaunākā meitiņa Kamilka, kam vēl nav pat divi gadiņi; viņa ir iemīlējusi mani un šļupst: “Kagila panu mīl”. Kā viņa mani, tā es biljons reižu vairāk papu un mammu. Mammu un papu mīlu un cienū, rociņas un kājiņas skūpstu.

Draudzība ir ļoti liela nozīme Šopēna dzīvē, it sevišķi apbrīnojamas ir viņa maigās jūtas pret draugiem (un pret piederīgajiem). “Kā es alkstu Tevi redzēt!” viņš raksta 1825. gadā savam bērnības draugam Janam Bjaloblockim.