Ģeogrāfijas definīcijas: pamatterminoloģija un piemēri

Unitāra valsts – valsts, kuru veido teritoriālās vienības bez pašnoteikšanās tiesībām vai arī kuras sastāvā nav atsevišķu pašpārvaldes vienību.

Demogrāfija – zinātne par iedzīvotāju skaitu un sastāvu, to izmaiņu cēloņiem.

Demogrāfiskā politika – sociāli ekonomisku pasākumu sistēma, kuras mērķis ir panākt vēlamu demogrāfisko procesu attīstības tendenci.

Reemigrācija – bijušo emigrantu (izbraucēju) atgriešanās atpakaļ dzimtenē.

Darbaspējīgie iedzīvotāji – visi iedzīvotāji vecumā no 15 gadiem līdz pensijas vecumam.

Etnoss – bioloģiski sociāla cilvēku kopa, kas izveidojusies ilgstošas vēsturiskās attīstības rezultātā noteiktā dabas vidē un kuru vieno kopēja kultūra, valoda, mentalitāte, vienādas antropoloģiskas īpatnības.

Tauta – uz etnosa pamata vēsturiski izveidojusies noteiktas valsts iedzīvotāju kopums.

Urbanizācija – straujš pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugums, pilsētu skaita, robežu un funkciju paplašināšanās, rūpniecībai koncentrējoties lielās pilsētās.

Aglomerācija – pilsētkopa ar saplūstošu uzbūvi, vienotu satiksmes ceļu tīklu un ciešiem savstarpējiem sakariem. Var būt monocentriska vai policentriska aglomerācija.

Megapole – pilsētu aglomerāciju grupa ar policentrisku struktūru.

Dabas resursi – izsmeļamie(atjaunojamie un neatjaunojamie), neizsmeļamie(saules, vēja, ūdens).

Sāhela – dabas apgabals: ziemeļu puslodes sausās savannas, kuras robežojas ar tuksnesi.

Ekstensīvā lauksaimniecība – lauksaimniecības attīstības virziens, kurā produkcijas daudzums pieaug, paplašinot apstrādājamās zemes platības un skaitliski palielinot ganāmpulku.

Ūdensietilpīga nozare – rūpn. nozare, kura ražošanas tehnoloģiskajos procesos patērē daudz ūdens.